1924. gada neoficiālā šaha olimpiāde

1924. gada neoficiālā šaha olimpiāde notika 8. vasaras olimpisko spēļu ietvaros no 1924. gada 12. līdz 20. jūlijam Parīzē.[1]

Viesnīca Majestic (vēlāk "Peninsula") bija spēles vieta

Vispārīgs apskats labot šo sadaļu

Pēc Pirmā pasaules kara šaha sakari starp valstīm strauji atjaunojās. Pie šaha "debesīm" uzlēca jauna zvaigzne — Kubas šahists, jaunais pasaules čempions Hosē Rauls Kapablanka, kas uzvarēja mačā 27 gadus šaha tronī valdījušo Emanuelu Laskeru. Šaha dzīvē iesaistījās arvien jaunas valstis un nobrieda nepieciešamība dibināt starptautisku šaha federāciju, kas organizētu starpvalstu šaha sacensības, pasaules komandu čempionātus ieskaitot, iekļaujot tos olimpisko spēļu programmā. Starptautiskā Olimpiskā komiteja, ideju iekļaut šaha sacensības 1924. gada olimpiādes paraugdemonstrējumu programmā, uzņēma labvēlīgi, tomēr, izvirzot obligātu prasību — sacensībās drīkst piedalīties tikai amatieri. Tāpēc uzaicinājumu piedalīties šaha olimpiādē nesaņēma daudzi tā laika spēcīgākie šahisti: Kapablanka, Aļehins, Laskers, Nimcovičs, Tartakovers, Vidmars, Tarašs un citi. Lai gan tas ievēroja samazināja interesi par turnīru, tas notika un pirmo amatieru pasaules čempiona titulu izcīnīja Latvijas pārstāvis Hermanis Matisons.[1]

Olimpiādes rezultāti labot šo sadaļu

Olimpiādē piedalījās 54 šahisti no 18 valstīm. Priekšsacīkstēs visus dalībniekus sadalīja 9 vienādās grupās pa 6 šahistiem katrā. Katras grupas uzvarētājs iekļuva galvenajā finālā, kur sacentās par amatieru pasaules čempiona titulu un olimpiskām medaļām. Pārējie 44 dalībnieki sacentās gandarījuma turnīrā, kur pēc Šveices sistēmas spēlēja 8 kārtas.

Fināla un gandarījuma turnīra rezultāti bija šādi:

Galvenais fināls (Amatieru pasaules čempionāts) labot šo sadaļu

Vieta Spēlētājs Punkti
1   Hermanis Matisons (Latvija) 5.5
2   Fricis Apšenieks (Latvija) 5.0
3   Edgards Kolle (Beļģija) 4.5
4   Ārpāds Vajda (Ungārija) 4
  Makss Eive (Nīderlande) 4
  Anatols Čepurnovs (Somija) 4
7   Luiss Palavs (Argentīna) 3.5
8   Manuels Golmaijo (Spānija) 3
9   Kornēls Havaši (Ungārija) 2.5

Gandarījuma turnīrs labot šo sadaļu

Vieta Spēlētājs Punktu summa KT GT
1   Karels Hromādka (Čehoslovākija) 9.5 3 6.5
2   Jans Šulcs (Čehoslovākija) 9 4 5
3   Ervīns Velmi (Šveice) 8.5 3.5 5
4   Kārlis Bētiņš (Latvija) 8 2 6
  Žoržs Reno (Francija) 8 3 5
  Roberto Gravs (Argentīna) 8 3.5 4.5
  Džordžs Koltanovskis (Beļģija) 8 3.5 4.5
8   Džovanni Čenni (Itālija) 7.5 1.5 6
  Endre Šteiners (Ungārija) 7.5 2 5.5
  Oto Cimmermanis (Šveice) 7.5 2.5 5
  Davids Daņiuševskis (Polija) 7.5 2.5 5
  Kārols Šterks (Ungārija) 7.5 3 4.5
  Damians Reka (Argentīna) 7.5 3.5 4
14-45 utt.[2]

Individuālās medaļas labot šo sadaļu

Medaļa Spēlētājs Sasniegums
Zelta   Hermanis Matisons (Latvija) Uzvarētājs galvenā finālā
Sudraba   Fricis Apšenieks (Latvija) 2. vieta galvenā finālā
  Edgards Kolle (Beļģija) 3. vieta galvenā finālā
Bronzas   Ārpāds Vajda (Ungārija) Galvenā fināla dalībnieks
  Makss Eive (Nīderlande) Galvenā fināla dalībnieks
  Anatols Čepurnovs (Somija) Galvenā fināla dalībnieks
  Luiss Palavs (Argentīna) Galvenā fināla dalībnieks
  Manuels Golmaijo (Spānija) Galvenā fināla dalībnieks
  Kornēls Havaši (Ungārija) Galvenā fināla dalībnieks
  Karels Hromādka (Čehoslovākija) Gandarījuma turnīra uzvarētājs

Komandu vērtējums labot šo sadaļu

Dalībnieku skaits komandā bija ierobežots — ne vairāk kā četri spēlētāji. Sacensību nolikums paredzēja, ka komandas rezultātu veido visu vienas valsts dalībnieku iegūto punktu summa gan priekšsacīkstēs, gan finālos. Daudzas komandas uz olimpiādi bija atsūtījušas komandas nepilnos sastāvos, to skaitā arī Latvija, jo finanšu trūkuma dēļ ieradušies bija tikai trīs spēlētāji: Hermanis Matisons, Fricis Apšenieks un Kārlis Bētiņš.

Komandu rezultāti sakopoti tabulā:

Vieta Komanda Punkti Spēlētāji
1   Čehoslovākija 31 Hromādka 9½, Šulcs 9, Vaņeks 6½, Skalička 6
2   Ungārija 30 Vajda 8, Šterks 7½, Šteiners 7½, Havaši 7
3   Šveice 29 Velmi 8½, Cimmermanis 7½, Joners 6½, Negeli
4   Latvija 27.5 Apšenieks 10, Matisons 9½, Bētiņš 8
5   Argentīna 27.5 Gravs 8, Reka 7½, Palavs 7, Korija 5
6   Itālija 26.5 Čenni 7½, Rosselli 7, Romi 6½, Miljāni
7   Francija 25.5 Reno 8, Lazārs 6½, Dišāns 6, Žibo 5
8   Polija 25.5 Daņiuševskis 7½, Pilcs 6, Kons 6, Kļečiņskis 6
9   Beļģija 24 Kolle 8½, Koltanovskis 8, Lancels 5, Žonē 2½
10   Spānija 19 Golmaijo 7, Marins 6, Ardids 6
11   Nīderlande 18.5 Eive 8, Oskams 6, Rībs
12   Rumānija 18 Davidesku 7, Gudžu 6, Leventons 5
13   Somija 15 Čepurnovs 9, Malmbergs 6
14   Apvienotā Karaliste 12.5 Handasaids 6, Vrefords-Brauns 3½, Holoveja 3
15   Īrija 5.5 O'Hanlons
16   Kanāda 5 Smits 5
17   Krievija[P 1] 4.5 Potjomkins 3, Kāns
18   Dienvidslāvijas karaliste 2.5 Rozičs 2½

Apbalvotās partijas labot šo sadaļu

Sekojošā partija saņēma labākās partijas balvu:

Piezīmes labot šo sadaļu

  1. Potjomkins un Kāns bija emigranti, kas dzīvoja Parīzē un pārstāvēja "Krieviju", bet ne Padomju Savienību.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 Andris Frīde, Alnis Auziņš. Latvija pasaules šaha olimpiādēs. Rīga : Latvijas sporta muzejs, 1993. 14.—22. lpp.
  2. https://www.olimpbase.org/1924x/1924fb.html

Papildu literatūra labot šo sadaļu

  • Ю. Авербах, Б. Туров. Шахматные олимпиады (krievu). Москва : Физкультура и спорт, 1974. 8.—11. lpp.

Ārējās saites labot šo sadaļu