Zīgberts Tarrašs

Zīgberts Tarrašs (vācu: Siegbert Tarrasch; 1862. gada 5. marts, Breslava - 1934. gada 17. februāris, Minhene) bija ebreju tautības Vācijas šahists, Pasaules šaha čempiona nosaukuma pretendents, medicīnas doktors.

Zīgberts Tarrašs Siegbert Tarrasch Zīgberts Tarrašs 1900. gadā Personīgā informācija Dzimis 1862. gada 5. martā Breslava, Prūsijas Karaliste (tagad Polija) Miris 1934. gada 17. februārī (71 gads) Minhene, Vācija Pilsonība Vācija Nodarbošanās šahists, ārsts

Biogrāfija

Tarrašs piedzima Prūsijas pilsētā Breslavā (tagad Vroclava Polijā), kur beidza ģimnāziju. 1880. gadā devās studēt medicīnu Halles Universitātē. Pēc studiju beigšanas kopā ar ģimeni pārcēlās uz Nirnbergu, bet vēlāk uz Minheni, kur dzīvoja līdz mūža beigām un strādāja kā ārsts. Bijis divas reizes precējies. No pirmās sievas viņam bija pieci bērni - trīs dēli un divas meitas, taču visi dēli bija agri miruši, viens no viņiem bija kritis vācu armijas rindās Pirmajā pasaules karā. Jau sirmā vecumā Tarrašam nācās piedzīvot arī nacistu nākšanu pie varas Vācijā.

Šahista karjera

Ar šahu sācis nodarboties 15 gadu vecumā. Paralēli savām medicīnas studijām piedalījies šaha turnīros, kur pamazām izvirzījies par vienu no sava laika vadošajiem šahistiem. Uzvarējis lielos starptautiskos turnīros: Breslavā 1889. gadā, Mančestrā 1890. gadā, Drēzdenē 1892. gadā un Vācijas šaha savienības 9. kongresā Leipcigā 1894. gadā. Jau 1892. gadā radās ideja organizēt Tarraša maču ar toreizējo Pasaules šaha čempionu Vilhemu Steinicu, tomēr Tarrašs atteicās, jo negribēja pārtraukt savu ārsta praksi. 1893. gadā Sanktpēterburgā viņš nospēlēja neizšķirti ar toreizējo Krievijas spēcīgāko šahistu Mihailu Čigorinu 11:11 (+9-9=4), kaut gan lielu daļu mača atradās vadībā. 1895. gadā Tarrašs ieņēma ceturto vietu (aiz Harija Pilsberija, Mihaila Čigorina un Emanuela Laskera) Hastingsas turnīrā Anglijā. Šis panākums, kā arī uzvara 1903. gadā Montekarlo turnīrā, ļāva uzskatīt viņu par reālu pretendentu uz Pasaules šaha čempiona nosaukumu, taču tikko titulu ieguvušais Emanuels Laskers uzreiz nepieņēma Tarraša uzaicinājumu. Tikai 1908. gadā, kad abu šahistu attiecības bija ļoti sliktas, notika Laskera un Tarraša mačs par Pasaules čempiona nosaukumu. Neraugoties uz Tarraša optimistiskām prognozēm mačs beidzās ar pārliecinošu Laskera uzvaru ar 10½:5½ (+8-3=5). Pēc šīs neveiksmes Tarraša šahista karjerai sākās lejupslīde. Tikai 1914. gada Sanktpēterburgas turnīrā viņš spēja ieņemt 4. vietu aiz Emanuela Laskera, Hosē Raula Kapablankas un Aleksandra Aļehina, apsteidzot Akibu Rubinšteinu un Frenku Māršalu.

Šaha teorētiķis

Tarrašs bija Vilhema Steinica pozicionālās skolas piekritējs un uzticīgs sekotājs. Viens no pirmajiem viņš pievērsa lielu nozīmi šaha spēles teorijas izveidei. Tomēr daudzus savus principus Tarrašs traktēja pārāk dogmatiski, kādēļ izsauca savu oponentu, īpaši Ārona Nimcoviča pamatotu kritiku. 1931. gadā publicējis grāmatu «Das Schachspiel» («Šaha spēle»), kurā apkopojis savas svarīgākās atziņas. Tarrašam bija lieli nopelni atklātņu teorijas attīstībā. Viņa vārdā ir nosaukta Tarraša aizsardzība, kā arī variants franču aizsardzībā. Tāpat nozīmīgs ir bijis Tarraša ieguldījums torņu galotņu teorijas izstrādē.

Ārējās saites

• Šahista profils chessgames.com mājaslapā (angliski)
• Šahista profils 365chess.com mājaslapā (angliski)
• Šahista profils chesstempo.com mājaslapā (angliski)