Žanis Bahs
Žanis Bahs, arī Žanis Bachs (1885-1941) bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis (1936), nogalināts Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1885. gada 6. oktobrī Gaiķu pagastā Lielsatiķu muižas Bērzukrogā krodzinieka Kārļa Baha ģimenē. Mācījās Rīgas Mironova komercskolā, pēc tam studēja metalurģiju Pēterburgas politehniskajā institūtā.
1912. gadā viņu iesauca Krievijas impērijas armijas 170. kājnieku pulkā, mācījās praporščiku skolā (1912-1913). Piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās, bija podporučiks (1915) 174. kājnieku un 540. kājnieku pulkos. 1916. decembrī viņu pārcēla uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku. Pēc Ziemassvētku kaujām Bahu 1917. gada februārī pārcēla atpakaļ uz 540. kājnieku pulku.
1917. gada augustā Ž.Bahs iestājās Ģenerālštāba akadēmijā un kā poručiks dienēja 37. armijas korpusa štābā, 1917. gada oktobrī viņu paaugstināja par štābkapteini. 1918. gada februārī atvaļināts no Sarkanās armijas. 1918. gada 13. decembrī iestājās Latvijas armijā, no 1919. aprīļa piedalījās Ziemeļlatvijas brigādes kaujas operācijās. Pēc Cēsu kaujām bija Latvijas militārais pārstāvis igauņu ieņemtajā Pleskavā. 1919. jūlijā viņu iecēla par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas Operatīvās nodaļas priekšnieku.[1] Bermontiādes laikā pulkvežleitnants Bahs Armijas virspavēlnieka štābā vadīja Pārdaugavas atbrīvošanas kaujas operāciju plānošanu.
Pēc atbrīvošanas kara beigām bija Latvijas militārais pārstāvis Padomju Krievijā (1921-1922). 1922. gadā 27. novembrī viņu iecēla par 2. Vidzemes divīzijas štāba priekšnieku un 1924. gada 18. novembrī paaugstināja pulkveža dienesta pakāpē. 1931. gadā jūnijā Bahu iecēla par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri, bet 1934. gadā par 5. Cēsu kājnieku pulka komandieri. 1936. gada septembrī viņu paaugstināja par ģenerāli un iecēla par 4. Zemgales divīzijas komandieri un Daugavpils garnizona priekšnieku.
Pēc Latvijas okupācijas ģenerāli Bahu 1940. gada 20. decembrī apcietināja un deportēja uz Maskavu. Pēc ilgstošām pratināšanām 1941. gada 18. jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija (ВКВС СССР) viņam piesprieda nāves sodu, ko izpildīja 1941. gada 16. oktobrī Komunarkas masu kapos Maskavas tuvumā.[2]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Staņislava ordeņa II, III šķira,
- Annas ordeņa IV šķira,
- Igaunijas Ērgļa krusts,
- Aizsargu Nopelnu krusts,
- Polijas ordenis Polonia Restituta,
- Zviedrijas Šķēpa ordenis III šķira,
- Lāčplēša Kara ordenis (1925),
Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1929),- Triju Zvaigžņu ordenis, II šķira (1937).
Atsauces un piezīmes labot šo sadaļu
- ↑ Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940: biogrāfiska vārdnīca/ sast. Ē.Jēkabsons, V.Ščerbinskis; Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīga, 1998. – 80. lpp.
- ↑ Juris Ekšteins. "Latviešu ģenerāļi krita Piemaskavā". Arhivēts 2014. gada 8. martā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Avīze 2007. gada 29. jūnijā.