Atvērt galveno izvēlni

Ņikita Mihalkovs (krievu: Ники́та Серге́евич Михалко́в; dzimis 1945. gada 21. oktobrī Maskavā, PSRS) ir padomju / krievu kinorežisors, aktieris, scenārists un kinoproducents.

Ņikita Mihalkovs
Никита Сергеевич Михалков
Ņikita Mihalkovs
Dzimis 1945. gada 21. oktobrī (74 gadi)
Maskava, Karogs: Padomju Savienība PSRS, tagad Karogs: Krievija Krievija
Nodarbošanās kinorežisors, aktieris, scenārists, kinoproducents
Darbības gadi 1959 - pašlaik
Vecāki Sergejs Mihalkovs
Natālija Končalovska
Brāļi, māsas Andrejs Končalovskis
Dzīvesbiedre Anastasija Vertinska (1967–1970) (1 bērns)
Tatjana Mihalkova (dz. Šigajeva) (3 bērni)

1984. gadā Mihalkovam piešķirts KPFSR Tautas skatuves mākslinieka nosaukums. Mihalkova režisētā filma "Saules nogurdinātie" (1994) saņēmusi Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā Labākā filma svešvalodā. No 1998. gada Krievijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs.

Ģimene, izcelšanāsLabot

Dzimis 1945. gada 21. oktobrī Maskavā padomju literātu ģimenē. Viņa tēvs bija bērnu rakstnieks Sergejs Mihalkovs (1913-2009), kurš bija gan Padomju Savienības himnas, gan Krievijas himnas vārdu autors (dažādos valsts vēsturiskajos posmos sarakstījis vārdus vienas melodijas himnai trīs versijās). Māte Natālija Končalovska (1903-1988) bija dzejniece, rakstniece un tulkotāja.[1] Tēvs Sergejs piederēja pie Mihalkovu, Goļicinu, Uhtomsku dzimtām (senas Krievijas muižniecības dzimtas), māte Natālija bija avangarda mākslinieka Pjotra Končalovska meita un slavenā krievu gleznotāja Vasilija Surikova (1848-1916) mazmeita. Ņikitas Mihalkova brālis ir pazīstamais krievu režisors Andrejs Mihalkovs-Končalovskis.

Karjeras sākumsLabot

Mihalkovs sāka filmēties kino 14 gadu vecumā. Kļuva plaši pazīstams 18 gadu vecumā pēc filmēšanās vienā no galvenajām lomā Georgija Danelijas filmā "Es soļoju pa Maskavu" (1963). 1963. gadā iestājās B.Ščukina vārdā nosauktajā Teātra institūtā, bet 1966. gadā tika atskaitīts par filmēšanos, kas tajā laikā studentiem nebija atļauta. Pārgāja uz režisoru fakultāti Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (ВГИК), mācījās pie Mihaila Romma.[1] 1971. gadā pabeidza institūtu, bet tika iesaukts armijā un dienēja flotē, Kamčatkā (1972-1973).[2]

Režisors un aktierisLabot

Pirmo savu filmu "Savējais starp svešiem, svešs starp savējiem" Mihalkovs uzņēma 1974. gadā. Tam sekoja plašu ievērību ieguvušas filmas "Mīlas verdzene" (1976), "Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm" (1977), "Pieci vakari" (1979), "Oblomovs" (1979), "Radinieki" (1983), "Bez liecniekiem" (1983). 1987. gadā Mihalkovs uzņēma filmu "Melnās acis" ar itāļu aktieri Marčello Mastrojāni galvenajā lomā.

Mihalkovs piedalījies kā aktieris gan savās, gan citu režisoru filmās filmās. Viņš tēlojis nozīmīgas lomas Andreja Mihalkova-Končalovska filmā "Sibiriāde" (1979), Eldara Rjazanova filmās "Stacija diviem" (1982) un "Cietsirdīgā romance" (1984), kā arī piedalījies Igora Masļeņikova slavenajā TV filmā "Bāskervillu suns" (1981).

 
Ņikita Mihalkovs ar savu meitu Nadeždu Mihalkovu Kannu kinofestivālā 2010. gadā.

Mihalkovs kļuva starptautiski pazīstams jau sākot ar savu otro režisēto filmu "Mīlas verdzene", viņa filmas bieži saņēma balvas dažādos kinofestivālos. Viņa 1991. gadā uzņemtā filma "Urga – mīlestības teritorija" ieguva balvu "Zelta lauva" Venēcijas kinofestivālā, kā arī tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai "Labākā filma svešvalodā". Līdzīgus panākumus guva arī viņa 2007. gada filma "12" - Venēcijas kinofestivāla balvu un "Oskara" nomināciju.[3][4] Bet līdz šim vislielāko ievērību ieguvusi Mihalkova 1994. gada filma "Saules nogurdinātie", kas apbalvota gan ar Kannu kinofestivāla lielo balvu Grand Prix,[5] gan arī ar Amerikas Kinoakadēmijas balvu "Labākā filma svešvalodā". Izmantojot gūtos panākumus, Mihalkovs nodrošināja līdzekļus jaunam projektam un 1998. gadā uzņēma lielbudžeta filmu "Sibīrijas bārddzinis" (ar Krievijā līdz tam lielāko budžetu). Par šo filmu tās veidotājiem tika piešķirta Krievijas Federācijas valsts prēmija literatūras un mākslas jomā.[6]

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot