Draudzes novads
Draudzes novads bija vēsturiska administratīva vienība Latvijas teritorijā no 13. līdz 19. gadsimtam. Viduslaikos ar to apzīmēja kara draudzes pārvaldīto teritoriju, vēlāk tas kļuva par administratīvu teritorijas (novadu) apzīmējumu, bet mūsdienās to lieto vienīgi kristīgās baznīcas organizatoriskas vienības apzīmēšanai.
Nosaukums
labot šo sadaļuLatviešu valodas vārda "draudze" jēdzieniskā izcelsme ir līdzīga lietuviešu vārda draugystė (draudzība, saime), senslāvu drużyna un vikingu drótt (neliela karaspēka vienība) izcelsmei. Viduslaikos lietotajā viduslejasvācu valodā draudzes novads tika saukts par kerszpel vai kerspell. Mūsdienu literārajā vācu valodā draudzes novads ir Kirchspiel (baznīcas draudze — Parochie). 18.—19. gadsimtā latviešu valodā draudzes novadus dēvēja par baznīcas valstīm vai arī no vācu valodas par "ķirspēlēm".[1] Vārdu "draudze" draudzes novada apzīmēšanai literārajā latviešu valodā ieviesa Juris Alunāns.[2]
Vēsture
labot šo sadaļuPar to, ka senajiem letgaļiem bijušas kara draudzes, visagrāk liecina Indriķa hronikas tekstā pieminētā Rūsiņa draudze (latīņu: amici Russini).[3] Arī latviešu tautas dziesmās pieminētas gan kara draudzes (nr. 25 219), gan no senslāviem patapinātie "bajāra" (kara draudzes locekļa) un "vaivada" (karavadoņa) vārdi.
Savukārt no vikingiem patapinātais līvu vārds "kiligunda" (igauņu: kihelkond, somu: kihlakunta) viduslaiku Latvijā tika lietots novadu apzīmēšanai, kas pēc miera noslēgšanas uzvarētājiem deva ķīlniekus kā līguma pildīšanas garantiju. Kiligunda nodokļu un tiesas ziņā sastāvēja no mazākām vienībām - pagastiem jeb vakām. Arī pēc Livonijas iedzīvotāju kristīšanas tika saglabāts senais zemes iedalījums draudzēs (kiligundās), kurās iecēla savus katoļu priesterus un cēla savas baznīcas.[4]
Livonijas Konfederācijas laikā Rīgas arhibīskapija bija sīkāk iedalīta 23 draudžu novados (kerszpel, kerspell) ar 23 draudžu baznīcām. Zināms, ka 1456. gadā Bērzaunes draudze atdalījās no Cesvaines draudzes, 15. jūnijā arhibīskaps Silvestrs paaugstināja to par pastāvīgu baznīcu ar savu baznīckungu un Bērzaune kļuva par atsevišķu draudzes novadu. Tomēr vienlaicīgi 14 draudžu novadi tika saukti arī par pilsnovadiem (borchsikinge), bet 8 draudžu novadi — arī vienkārši par novadiem (gebehde) un 4 — arī par tiesas novadiem (richte, gerichte).[5]
Livonijas ordeņa valstī bija iedalījums komturejās un fogtejās, bet tās sīkāk bija iedalītas draudžu novados. Ja tās bija mazas, tad visa teritorija bija tikai viens draudzes novads (Aizkraukle, Bauska, Dobele, Grobiņa, Jelgava). Livonijas ordeņa Latvijas daļā bija vismaz 31 draudzes novads. Līdzīgi kā Rīgas arhibīskapijā, arī ordeņa valstī vairāki draudžu novadi vienlaicīgi tika saukti arī par pilsnovadiem, tiesas novadiem vai arī vienkārši par novadiem.[6]
.jpg)
Pēc 1617. gadā pieņemtās "Vadības formulas" (Formula regiminis) Kurzemes un Zemgales hercogiste bija iedalīta 27 draudžu novados (Kirchspiel), kas reizi divos gados sūtīja delegātus (nuncijus) uz landtāga sesiju Jelgavā. Pēc 1819. gada Kurzemes guberņas administratīvās reformas un Piltenes apgabala pašpārvaldes likvidēšanas Kurzemes landtāga deputātus ievēlēja 33 draudzes novados ar 10-16 balsstiesīgajiem muižniekiem katrā. No katras draudzes tika ievēlēts viens deputāts (Kirchspielsbevollmächtigter, Konvokant).
Zviedru Vidzemē no 1688. gada pilstiesu vietā tika ieviests administratīvais iedalījums draudžu novados, kuri bija apvienoti Rīgas, Cēsu, Pērnavas un Tērbatas apriņķos.[7] Šajā pašā laikā uzsākās draudžu skolu tīkla veidošana katrā draudzes novadā dibinot skolu.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ August Wilhelm Hupel. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland. Dritter und lelzter Band. Riga : zu finden bey Johann Friedrich Hartknoch, 1782. 132–138. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 5. augustā. Skatīts: 2017. gada 27. jūlijā.
- ↑ [1]Arhivēts 2013. gada 4. februārī, Wayback Machine vietnē. Juris Alunāns no Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas datubāzes
- ↑ Indriķa hronika XV, 7.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas III. sējuma 5873-75 slejas.
- ↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290—1500. Rīga: Daugava, 1997. ISBN 9984531503 27. lpp.
- ↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290—1500. Rīga: Daugava, 1997. ISBN 9984531503 86. lpp.
- ↑ Dunsdorfs, Edgars. Lielvidzemes kartes (17. un 18. gadsimtenī). Kārļa Zariņa fonds, Melnburna. 1986. ISBN 0959589163 10. lpp.