Draudzes skolas

(Pāradresēts no Draudzes skola)

Draudzes skolas (vācu: Kirchspielschulen, vēlāk Parochialschulen) bija Zviedru Vidzemes laikā izveidotas draudžu novadu tautskolas, kurās uzņēma 14—17 gadus vecus muižu pagastu skolas beigušos skolēnus.[1]

Vidzemes draudžu skolu ēkas 2018. gadā

Draudzes skolām piederēja valdības iedalīti zemes īpašumi un tās uzturēja savus skolotājus. Papildus luterāņu draudzes skolām pēc daļējas Vidzemes zemnieku pāriešanas pareizticībā izveidojās arī Vidzemes guberņas pareizticīgo draudžu skolas. Muižnieku pretestības dēļ Kurzemes guberņas teritorijā pēc 1875. gada lauku skolu likuma pieņemšanas līdztekus pagastu skolām izveidojās vienīgi atsevišķas draudzes skolas Dundagā, Valtaiķos un Skrundā. Pēc Latvijas Republikas izveides draudzes skolas pārveidoja par II pakāpes pamatskolām. Daudzas draudzes skolu ēkas saglabājušās līdz mūsdienām kā kultūrainavas elements, kurās savu izglītību ir guvuši daudzi latviešu sabiedriskie, kultūras un zinātnes darbinieki.[1]

VēstureLabot

 
Trikātas draudzes II pakāpes pamatskolas skolnieka liecība (1921).
 
Soda ekspedīcijas 1906. gada 6. janvārī uzspridzinātā Vecpiebalgas draudzes skola.

Pēc Otrā Ziemeļu kara postījumu likvidēšanas 1681. gadā Vidzemes ģenerālsuperintendents Johans Fišers ziņoja ģenerālgubernatoram, ka viņš visā zemē neesot atradis nevienas krietnas skolas, un arī konsistorijas protokolos neesot neviena burta, kas runātu par skolu ierīkošanu un atjaunošanu pēc maskaviešu postīšanas darbiem. 1687. gadā Zviedrijas karalis uzdeva Vidzemes ģenerālgubernatoram J. Hastferam gādāt par skolu ierīkošanu. Vidzemes landtāgs apsolīja dot katram draudzes novadam ķestera zemi, uz kuras varētu celt skolas māju.[1]

1694. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI ar īpašu reskriptu (Resolution und Erklärung) katrai draudzes skolai piešķīra zemes gabalu vienas ceturtdaļas arkla platībā. Pēc Lielā Ziemeļu kara draudzes skolas nīkuļoja, tādēļ 1765. gadā Vidzemes ģenerālgubernators Georgs Brauns izdeva pavēli, ka visās draudzēs, kur ķirspēles skolas vēl nav iekārtotas, tas tūdaļ jādara un šīm skolām jāieceļ skolotāji. Visās skolās zemnieku bērniem mācīja lasīšanu un pātaru skaitīšanu, labākajās skolās arī rakstīšanu un rēķināšanu.[1]

Napoleona karu laikā 1804. gadā nodibināja mācību apgabalu pie atjaunotās Tērbatas Universitātes un publicēja draudzes skolu ierīkošanas plānu (Plan zur Errichtung der Parochialschulen im Bezirke der Dorpatschen Universität), saskaņā ar kuru šo skolu pārvaldīšanu un uzraudzību nodeva universitātes skolu komisijai. Pēc Vidzemes ģenerālsuperintendenta Zontāga ierosmes Vidzemes virskonsistorija 1806. gadā uzdeva visiem draudžu mācītājiem uzlabot draudzes skolu darbību. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1819. gadā izdoto Vidzemes zemnieku likumu 517. § noteica, ka katram draudzes novadam jāuztur viena draudzes skola, kurā jāmāca vismaz 12 jauni ļaudis par brīvu. Skolās varēja uzņemt arī vairāk skolēnu uz viņu vecāku rēķina. Likums noteica, ka par brīvu skolotajiem vēlāk jākalpo savam muižas pagastam skrīvera vai skolotāja amatā.[1]

No 1839. gada Valmierā, vēlāk Valkā (1853—1890) darbojās Vidzemes bruņniecības uzturēts Vidzemes draudžu skolotāju seminārs (vācu: Das Ritterschaftliche Parochiallehrer-Seminar zu Livland), kura pamatuzdevums bija sagatavot skolotājus Vidzemes guberņas draudžu skolu vajadzībām. Semināru no 1839. gada līdz 1881. gadam vadīja Jānis Cimze (1814—1881) un pilnu mācību kursu tajā pabeidza 479 audzēkņi. 1844. gadā Vidzemes landtāgs izveidoja skolu padomnieka jeb "šūlrāta" amatu, kurā iecēla luterāņu mācītāju K. Ulmani, pēc viņa mācītāju Klotu. Turaidas muižā notika draudžu skolotāju konferences. 1861. gadā Vidzemes skolu virsvaldē pieņēma lēmumu draudžu skolās pāriet uz mācībām vienīgi vācu valodā, kas veicināja latviešu jaunekļu iestāšanos Tērbatas Universitātē. Jaunlatviešu kustības laikā Vecpiebalgas draudzes konvents 1872. gadā nolēma dibināt pie draudzes skolas augstāku klasi, par kuras skolotāju kļuva Kronvaldu Atis. Baltijas pārkrievošanas laikā Vidzemes skolu virsvalde 1887. gadā pavēlēja uz laiku slēgt visas draudžu skolas līdz krievu valodas kā mācību valodas ieviešanai.

Pēc 1905. gada revolūcijas Vidzemes muižniecība mēģināja ieviest luterāņu draudžu pašvaldības likumu, kas paredzēja likvidēt draudžu skolas, pret ko 1913. gadā iestājās Krievijas valsts domes deputāts Jānis Zālītis.[1]

Draudzes skolu ēku attēliLabot

 
Valmieras draudzes skolas ēka un skolotāju saraksts

LiteratūraLabot

  • A. Vičs. Latviešu skolu vēsture. I daļa (1923), II daļa (1926), III daļa (1928)

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Latviešu konversācijas vārdnīca. III. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 5882.—5887. sleja.

Ārējās saitesLabot