Islandieši

Islandieši (islandiešu: islendingar) ir Islandes pamatiedzīvotāji. Runā islandiešu valodā, kura ietilpst indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu grupas Skandināvijas atzarā. Dialektu islandiešu valodai nav, pastāv vienīgi zvejnieku žargons — flandramols, kurš izveidojās saziņā ar citu valstu zvejniekiem. Rakstības pamatā latīņu alfabēts.

Islendingar

Visi iedzīvotāji
388 900
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Islande 321 246 Kanāda 101 795 ASV 42 716
Valodas
īslandiešu valoda
Reliģijas
luterānisms
Radnieciskas etniskas grupas
īslandieši ir ģermāņi, tiem tuvu radniecīgi dāņi, fērieši, norvēģi, zviedri
Etnogrāfiskās grupas
Indoeiropieši, ģermāņi

Vēsture

Islandiešu etnoģenēze un etniskā vēsture ir labi zināmas: vēsturiskajā avotā — "Grāmata par zemju ieņemšanu" (12.-13. gs.), ir pieminēti četri simti pirmo ieceļotāju vārdi 9.-10. gs.(pārsvarā norvēģu), kuri izveidoja savus ciemus piekrastes zemienēs un upju ietekās. Daļa iedzīvotāju ir no Britu salām, galvenokārt Īrijā sagūstīti vergi. Skandināvu un ķeltu izcelsmes iedzīvotāji kļuva par islandiešu etnisko pamatu. Ar 930. gadu tiek datēta pirmā vispārējā Islandes tautas sapulce — altings. Pirmais "tautvaldības" gadsimts (930-1030), ir pats spilgtākais Īslandes vēstures posms, islandiešu sāgu rašanās laiks, kuras tika pierakstītas 12.-13. gadsimtos. Visa turpmākā islandiešu etniskās pašapziņas attīstība notika tieši šo tradīciju iespaidā.

1000. gadā altingā brīvprātīgi tika pieņemta kristietība (bez pagānisko rituālu izskaušanas), 11.-12. gadsimtos tika dibināti katoļu klosteri, kas kļuva par islandiešu rakstītās kultūras glabātājiem un izplatītājiem. 13.-14. gadsimtos izveidojās islandiešu etniskā kopība. No 1264. gada Islande nokļuva Norvēģijas atkarībā, bet 1380. gadā kopā ar Norvēģiju — Dānijas pakļautībā. Viena no islandiešu dāniskošanas formām bija baznīcas reformācija 1540. gadā, piespiedu luteriskās ticības ieviešana un klosteru izlaupīšana (zemju atņemšana un islandiešu rakstu avotu izvešana). 17. gadsimtā par oficiālo Islandes valodu kļuva dāņu valoda. Pretojoties kultūras dāniskošanai, islandieši izkopa savu valodu, vēsturi un kultūru. No 18. gadsimta otrās puses islandieši centās izskaust no savas valodas dāņu valodas aizguvumus un leksiku. Tas bija par iemeslu veco valodas formu nostiprināšanai valodā un valodas izolācijai no citām skandināvu valodām, analfabētisma izskaušanai un radu rakstu atjaunošanai līdz pat pirmajiem ieceļotājiem. Islandiešu valoda ir saglabājusi tik arhaiskas iezīmes, ka jebkurš islandietis bez grūtībām saprot viduslaiku islandiešu literatūru. Ar to pašu ir saistīts arī tas, ka antroponīmos tiek lietoti tikai vārds un tēva vārds, saskaņā ar īpašu likumu — "neviens nedrīkst pieņemt uzvārdu" (islandiešiem tas sastopams ļoti reti). 1855. gadā islandieši panāca likumu par preses brīvību (islandiešu valodā), 1859. gadā — tiesības publicēt likumus islandiešu valodā, 1874. gadā — autonomiju (neatkarību kopš 1944. gada).

19. gadsimta otrajā pusē vairāk nekā ceturtā daļa Islandes iedzīvotāju emigrēja uz Kanādu. Sākotnēji viņi apmetās Ontārio, kur daži no viņiem pieņēma mormonismu, bet pēc dažiem gadiem sākās masveida migrācija uz Manitobas provinci, kur izveidojās kultūras reģions, pazīstams kā Jaunā Islande. Kanādas īslandieši tagad veido lielāko īslandiešu diasporu ārpus Islandes.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Islandieši.