Vikipēdija

Odzes

Odžu ģints (Vipera) ir odžu dzimtas (Viperidae) ģints, kurā apvienotas 22 mūsdienās dzīvojošas indīgo čūsku sugas.[1] Tās sastopamas Ziemeļāfrikā, gandrīz visā Eiropā, sākot ar Lielbritāniju rietumos un beidzot ar Klusā okeāna krastu Āzijā. Izplatības areāla ziemeļu robeža sasniedz reģionu ap Ziemeļu polāro loku.[2] Latvijā sastopama viena odžu ģints suga - parastā odze (Vipera berus).[3]

Odzes
Vipera (Laurenti, 1768)
Degunragodze (Vipera ammodytes)
Degunragodze (Vipera ammodytes)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaZvīņrāpuļi (Squamata)
ApakškārtaČūskas (Serpentes)
InfrakārtaAugstākās čūskas (Caenophidia)
DzimtaOdžu dzimta (Viperidae)
ApakšdzimtaOdžu apakšdzimta (Viperinae)
ĢintsOdzes (Vipera)
Odzes Vikikrātuvē

Morfoloģija

labot šo sadaļu
 
Parastās odzes (Vipera berus), viena no tām melna

Odžu ģints sugas ir salīdzinoši neliela auguma čūskas, parasti ne garākas par 60—75 cm.[4] Mazākā ģintī ir Atlasa kalnu odze (Vipera monticola), kura ļoti reti sasniedz 35 cm garumu, bet lielākā ir degunragodze (Vipera ammodytes), kuras ķermeņa garums sasniedz 1 metru.[4] Eiropā dzīvojošās odzes ir mazāk masīvas un ir slaidākas kā pārējās odzes. Arī galvas trīsstūrveida forma ir noapaļota, vairāk ovāla. Galvu sedz daudzas, sīkas zvīņas, lai gan dažām sugām uz galvas virsas ir nelieli vairogi, nevis zvīņas. Mugurpuses zvīņas ir raupjas un ķīļveida.[2]

Uz muguras ir raksturīgs zig—zag vai viļņveida raksts, kas ir tumšāks par ķermeni. Odzes parasti ir pelēkas, brūnas, dzeltenpelēkas un sarkanbrūnas, lai gan gandrīz visām sugām sastopama arī melnā morfa.[4] Sauļojoties odzes spēj saplacināt savu ķermeni, lai varētu uzņemt pēc iespējas vairāk saules siltumu, īpaši tas raksturīgs ziemeļos un kalnos dzīvojošām sugām.[4]

Indei raksturīga hemorāģiskā darbība — tiek noārdīti eritrocīti, bojāti kapilāri, asinsvados veidojas trombi, bet pēc tam asinis zaudē spēju recēt, tāpēc rodas plaši asinsizplūdumi un tūska.[5]

Ekoloģija

labot šo sadaļu
 
Austrumu stepes odze (Vipera renardi)
 
Dienvideiropas odze (Vipera aspis)
 
Dienvidkaukāza odze (Vipera darevskii)

Lielākā daļa odžu sugu mājo vēsākos reģionos mērenajā joslā. Tās sugas, kas dzīvo dienvidos, mājo samērā augstu kalnos, sausākos, ar veģetāciju nabadzīgākos biotopos, bet ziemeļu sugas mīt zemienēs, mitrākās vietās ar bagātu veģetāciju.[2] Dienvideiropas odze (Vipera aspis), parastā odze un stepes odze (Vipera ursinii) sastopamas kalnos līdz 3000 metriem virs jūras līmeņa.[4] Vienīgā suga, kuras izplatības areāls sasniedz Ziemeļu polāro loku, ir parastā odze. Lielākā daļa odžu sugu ir aktīvas dienas laikā, lai gan dienvidos odzes ir aktīvākas krēslas stundās un naktī. Visas sugas mājo uz zemes, bet spēj rāpties arī kokos un krūmos. Ziemeļu reģiona sugas pārziemo, ieslīgstot hibernācijas stāvoklī, kas pašos ziemeļos var sasniegt 8 mēnešu garumu.[4] Visas odžu sugas ir oldzīvdzemdētājas.[2]

Sistemātika

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 Reptile Database:Vipera
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Mallow D, Ludwig D, Nilson G. 2003. True Vipers: Natural History and Toxinology of Old World Vipers. Malabar, Florida: Krieger Publishing Company. 359 pp. ISBN 0-89464-877-2.
  3. ↑ Latvijas daba: Odžu dzimta
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Vapa Guide: Vipera sp
  5. ↑ Čūskas medicīnā
  6. ↑ «Natures Window: Viperidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. martā. Skatīts: 2015. gada 16. februārī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Odzes&oldid=4106194"