Ziemeļkursas augstiene

Ziemeļkursas augstiene ir augstiene Latvijas ziemeļrietumu daļā, Kurzemes ziemeļaustrumu daļā. Augstiene ir pēdējā ledus laikmeta ledāja akumulācijas pauguraine virs pacelta devona pamatiežu pamata, kurā pauguru grupas mijas ar tādas pašas ģenēzes viļņotiem līdzenumiem. Rajonā ir dažāds litoloģiskais sastāvs.

Ziemeļkursas augstiene
Skats uz Baltijas ledus ezera senkrastu Ziemeļkursas augstienes ziemeļos (Slīteres Zilie kalni).
Kontinents	Eiropa
Valstis	Latvija
Garums	90 km
Platums	10—28 km
Platība	1602 km2
Augstākais kalns	Kamparkalns
Augstums	174 m
Pilsētas	Talsi, Tukums, Valdemārpils
Koordinātas	57°12′36″N 22°39′05″E
Ziemeļkursas augstiene

Lokalizācija

Augstiene ir izstiepta ziemeļrietumu—dienvidaustrumu virzienā. Ziemeļos un austrumos augstiene robežojas ar Piejūras zemieni, rietumos — ar Kursas zemieni, bet dienvidos Abavas senleja to atdala no Austrumkursas augstienes. Vislabāk ir izteikta augstienes ziemeļu robeža, kuru veido Baltijas ledus ezera stāvkrasts - Šlīteres Zilie kalni. Ziemeļkursas augstiene sastāv no diviem apvidiem: Dundagas pacēluma un Vanemas pauguraines. Augstākā virsotne ir Kamparkalns (173,8 m).

Ģeoloģiskā uzbūve un klimats

Pēc ģeoloģiskās uzbūves augstiene ir samērā vienveidīga. Tās pamatā ir devona ieži. Augstienē nav daudz derīgo izrakteņu. Izmanto vienīgi Stendes, Kandavas un Tukuma apkārtnes Daugavas svītas dolomītu. Reljefa un ģeogrāfisko ainavu ziņā augstiene nav vienveidīga, jo sastāv no trim atšķirīgām daļām.

Augstienes klimatu ietekmē tās paceltais un paugurainais reljefs. Tā saņem vairāk nokrišņu (visvairāk Dundagas pacēlums) nekā apkārtējie līdzenumi - 650 - 750 mm gadā. Gada vidējā temperatūra Ziemeļkursas augstienē ir par apmēram 0,6° zemāka nekā apkārtējos līdzenumos. Janvārī vidējā temperatūra ir -4 °C, jūlijā +17,5 °C. Bezsala periods ilgst apmēram 140 dienu.

Ūdeņi

Ziemeļkursas augstienes rajona upes pieder pie Rīgas jūras līča un Baltijas jūras baseiniem. Gada noteces slāņa biezums rajonā ir samērā vienveidīgs - apmēram 250 mm. Abava tek pa augstienes dienvidu robežu, bet rajona noteces režīmā tai nav lielas nozīmes. Abavas senlejas ziemeļu krauju, kas vietām sasniedz 20 - 30 m augstumu, veido Talsu - Tukuma pauguraine. Pārējās upes, to starpā Roja, ir tipiskas līdzenumu upes ar vāji izveidotām ielejām.

Mazo upīšu noteces režīma regulēšanā liela nozīme ir ezeriem. Bez subglaciālo vagu ezeriem rajonā vēl sastopami nelieli starppauguru ieplaku ezeri. Paugurainēs noteces apstākļi ir labi, bet Dundagas pacēlumā lielas platības ir pārpurvotas. Salīdzinot Rietumlatvijas rajonu pārpurvošanās koeficientus, redzams, ka Ziemeļkursas augstiene ierindojas aiz Usmas smiltāju apakšrajona.

Augu valsts

Samērā labie noteces apstākļi un labās augšņu dabiskās īpašības (augsnes veidojušās uz irdeniem karbonātiskiem cilmiežiem vai mālainām karbonātiskām pamatnēm) ir par cēloni tam, ka Ziemeļkursas augstienes augsnes ir labi iekultivētas un sen izmantotas lauksaimniecībā. Vislielākās atmežotās platības ir Talsu - Tukuma paugurainē. Mazākas lauksaimniecībā izmantotas platības ir Dundagas pacēlumā, kur dominē skuju koku meži.

Glaciālajos smilšainas morēnas līdzenumos mežu masīvus veido priedes, egles un bērzi. Meži aizņem velēnu stipri podzolētās vai tipiskās podzola augsnes, kas mitruma sastrēguma vietās ir gleja vai glejotas. Atbilstoši augsnes virskārtas litoloģiskā sastāva un mitruma apstākļu maiņai mainās arī meža tipi. Nabadzīgās augsnēs ir priežu damakšņi, bet barības vielām bagātās māla augsnes, kur labi mitruma apstākļi - egļu vēris un egļu damaksnis. Pretstatā Kurzemes dienviddaļai Ziemeļkursas augstienē platlapju koki aug tikai karbonātiskās augsnēs, visvairāk to ir Talsu - Tukuma pauguraines mežu puduros uz grants, oļu cilmiežiem un pamatnēm. Savdabīgs egļu, ozolu, ošu mežs aug Slīteres kraujā (Slīteres nacionālajā parkā). Pamežā - lazdas, pīlādži.

Pļavas izvietojušās starppauguru ieplakās, upju ielejās un ezeru piekrastēs. Visvairāk ir nelielu neapplūstošo pļavu velēnu glejotās vai gleja augsnēs. Plašākas palieņu pļavas ir Rojas ielejā, Sārcenes ezera un Sasmakas ezera piekrastē.

Apakšrajoni

Dabas apstākļu un cilvēka darbības atšķirību dēļ rajonu var iedalīt divos apakšrajonos: Dundagas pacēluma apakšrajonā un Vanemas (Talsu - Tukuma) pauguraines apakšrajonā.

Dundagas pacēlums

Dundagas pacēluma apakšrajonā plaši izplatīto smilšaino cilmiežu un paslikto noteces apstākļu dēļ saglabājušies lieli skuju koku mežu masīvi. Iekultivētās platības aizņem mālainu cilmiežu viļņoto līdzenumu paceltākās daļas. Tīrumu masīvi nelieli, velēnu vāji un vidēji podzolētās augsnes maz iekultivētas. Lielāki tīrumu masīvi atrodas tikai dienvidaustrumos no Dundagas. Tur tīrumos ir labi iekultivētas velēnu vēji podzolētās augsnes uz karbonātiskiem cilmiežiem. Apakšrajona īpatnība - daudz laukakmeņu augsnes virspusē.

Vanemas pauguraine

Vanemas jeb Talsu - Tukuma pauguraines apakšrajonā lielākā teritorijas daļa ir iekultivēta. Sadrumstalotāki tīrumu masīvi ir morēnu un kēmu vidējpaugurainēs, jo pauguru stāvākās nogāzes un šaurās ieplakas aizņem mežu puduri. Virskārtas litoloģiskais sastāvs paugurainēs šajā apakšrajonā ir daudz raibāks nekā Dundagas pacēlumā, bieži vien sastopami slikta materiāla ģeokompleksi, tāpēc arī augšņu tipi nereti mainās nelielās platībās. Tīrumos velēnu karbonātu izskalotās, kā arī skaletainās augsnes veidojušās uz fluvioglaciālās grants vai oļiem, bet velēnu vāji podzolētās - uz mālainiem morēnas cilmiežiem. Augsnes labi iekultivētas.

Apakšrajonu intensīvi izmanto zemkopībā un lopkopībā. Mežu puduros bieži sastopami platlapji. Sākotnējo mežu masīvu vietās tagad aug bērzu birzis. Lielākie tīrumu masīvi atrodas pauguraines perifērijā - nolaidenos līdzenumos un līdzenumos - ziemeļrietumos no Tukuma, starp Kandavu un Talsiem, ap Stendi. Velēnu vidēji podzolētās augsnes ir labi iekultivētas.