Vladimirs Gomanovičs

Vladimirs Gomanovičs;
Personīgā informācija
Dzimis	1959. gada 14. augustā ; Dokšicu rajons, Baltkrievijas PSR, PSRS (tagad Baltkrievija)
Miris	1991. gada 20. janvārī (31 gads); Rīga, Latvija
Tautība	baltkrievs
Nodarbošanās	milicis

Vladimirs Gomanovičs (baltkrievu: Уладзімір Гомановіч, 1959—1991) jeb Vladimirs Gomonovičs (krievu: Владимир Гомонович) bija Rīgas milicijas darbinieks, vecākais milicijas leitnants. Latvijas Iekšlietu ministrijas valdības apsardzes vada komandieris.

Leitnants Gomanovičs ir viens no 1991. gada janvāra barikāžu laika upuriem, nošauts 1991. gada 20. janvāra vakarā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkā Raiņa bulvārī 6 Rīgas OMON un pagaidām nezināmu kaujinieku uzbrukuma laikā.^[1] Apglabāts Dokšicu rajona kapos pie Starinas ciemata dzimtajā Baltkrievijā. Bez tēva palika viņa trīs bērni Svetlana (9), Larisa (4) un Vitālijs (2).^[2]

Piemiņa

Kanālmalas apstādījumos starp Bastejkalnu un Raiņa bulvāri atrodas akmens ar uzrakstu Vladimira Gomanoviča piemiņai. 1991. gada barikāžu muzejā atrodas vitrīna ar milicijas leitnanta Vladimira Gomanoviča formas tērpu.

Pēc 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda ierosinājuma Vladimira Gomanoviča ģimenes locekļiem piešķīra Latvijas Republikas pilsonību.^[3] Ar Iekšlietu ministra Daiņa Turlā pavēli 1996. gada 18. janvārī viņa atraitnei Natālijai Gomanovičai piešķīra naudas pabalstu.^[4]

Apbalvojums

2010. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Vladimiru Gomanoviču pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Valsts prezidents Valdis Zatlers ordeni nodeva glabāšanā viņa tuviniekiem.^[5]

Atsauces

↑ Владимир Вигман. ТРОЯНСКИЙ КОНЬ ОСОБОГО НАЗНАЧЕНИЯ Arhivēts 2014. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē. no gazeta.zn.ua, 1996. gada 6 martā (krieviski)
↑ Mīļie, kas neatgriezās Arhivēts 2014. gada 31. janvārī, Wayback Machine vietnē. Aiva Kanepone 2011. gada 25. janvārī
↑ Intervija. Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais^{[novecojusi saite]} no Viesturs Radovics, "Neatkarīgā" 2005. gada 11. janvārī
↑ Iekšlietu ministra pavēle nr. 11p/s Par apbalvošanu 1996. gada 18. janvārī
↑ Viestura ordeņa nodošana glabāšanā. Valsts prezidents varoņu tuviniekiem nodot nopelnītos apbalvojumus laikraksts "Latvietis" Nr. 119., 2010. gada 18. novembrī

Ārējās saites

barikades.lv, 1991. gada barikāžu notikumiem veltīta mājaslapa

[1] Владимир Вигман. ТРОЯНСКИЙ КОНЬ ОСОБОГО НАЗНАЧЕНИЯ Arhivēts 2014. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē. no gazeta.zn.ua, 1996. gada 6 martā (krieviski)

[2] Mīļie, kas neatgriezās Arhivēts 2014. gada 31. janvārī, Wayback Machine vietnē. Aiva Kanepone 2011. gada 25. janvārī

[3] Intervija. Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais^{[novecojusi saite]} no Viesturs Radovics, "Neatkarīgā" 2005. gada 11. janvārī

[4] Iekšlietu ministra pavēle nr. 11p/s Par apbalvošanu 1996. gada 18. janvārī

[5] Viestura ordeņa nodošana glabāšanā. Valsts prezidents varoņu tuviniekiem nodot nopelnītos apbalvojumus laikraksts "Latvietis" Nr. 119., 2010. gada 18. novembrī

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]