Vikipēdija

Dainis Turlais

latviešu virsnieks un politiķis

Dainis Turlais (dzimis 1950. gada 24. novembrī Madonā) ir virsnieks, bijušais Latvijas bruņoto spēku komandieris un politiķis. Bijis iekšlietu ministrs, Saeimas un Rīgas domes deputāts. 2019. gadā īslaicīgi bijis Rīgas domes priekšsēdētājs, pārstāv partiju "Gods kalpot Rīgai!".

Dainis Turlais
Rīgas domes priekšsēdētājs
Amatā
2019. gada 30. maijs — 2019. gada 20. jūnijs
Vietnieks (i) Oļegs Burovs
Vadims Baraņņiks
Prezidents Raimonds Vējonis
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
Priekštecis Nils Ušakovs
Pēctecis Oļegs Burovs
Latvijas Republikas iekšlietu ministrs
Amatā
1995. gada 21. decembris — 1997. gada 10. jūlijs
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Andris Šķēle
Priekštecis Jānis Ādamsons
Pēctecis Ziedonis Čevers
Dzimšanas dati 1950. gada 24. novembrī (73 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Madona, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Garciems, Carnikavas pagasts, Latvija
Politiskā partija DPS (1998–1999)
LC[1] (1999–2001)
Mūsu Latvija[2] (2001–2002)
TSP[3] (2002–2004)
LPP (2004–2007)
LPP/LC[4] (2007–2011)
Gods kalpot Rīgai (2012–pašlaik)
Dzīvesbiedrs(-e) Nadežda Turlā
Profesija virsnieks
Augstskola Maskavas Ģenerālštāba akadēmija

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1950. gadā Madonā trīs bērnu ģimenē. Mācījās Trikātas astoņgadīgajā skolā un Valmieras Viestura 3. vidusskolā. Līdz 1973. gadam mācījās Kirova augstākajā karaskolā Petrodvorecā, tad dienēja vairākās Padomju armijas vienībās.

1985. gadā absolvēja Frunzes Kara akadēmiju un no 1986. līdz 1989. gadam piedalījās Afganistānas karā, kur bija 40. armijas štāba operatīvās daļas vadītājs un štāba priekšnieka vietnieks.[5] Armijas virspavēlnieks Boriss Gromovs viņu esot iesaucis par "veiksmes talismanu", jo viņa plānotajās operācijās neesot bijis upuru.[6] Izstrādāja arī plānu 40. armijas izvešanai no Afganistānas. 1989. gada 15. februārī kopā ar pēdējo PSRS militāro vienību (izlūkbataljonu) un padomju bruņoto spēku virspavēlnieku Afganistānā pameta Afganistānu.[5] 1990. gadā pabeidza studijas Maskavas Ģenerālštāba akadēmijā.

Pēc Augusta puča uzrakstīja iesniegumu Jānim Peteram, kas tobrīd bija Latvijas vēstnieks Maskavā, ka vēlas kalpot Latvijas Republikai. 1991. gada beigās viņš atgriezās Latvijā un 1992. gadā tika iecelts par Aizsardzības spēku komandieri.[7] Viņš bija pirmais Latvijas Aizsardzības spēku (kopš 1994. gada Latvijas Nacionālie bruņotie spēki) komandieris.

1994. gadā pulkveža pakāpē atkāpās no amata. Šajā laikā arī stažējies ASV un Eiropā.[8]

Politiskā darbība

labot šo sadaļu

Pēc atkāpšanās no amata neilgu laiku bija prezidenta Gunta Ulmaņa padomnieks aizsardzības jautājumos.[7]

1995. gadā ievēlēts no Demokrātiskās partijas "Saimnieks" saraksta 6. Saeimā Vidzemes vēlēšanu apgabalā.[9][10] Partijai izveidojot koalīciju ar citām partijām, Andra Šķēles vadītajā Ministru kabinetā ieņēma Iekšlietu ministra amatu. Šo pašu amatu saglabāja arī nākamajā A. Šķēles vadītajā valdībā, taču 1997. gada jūlijā pēc Talsu traģēdijas, kurā gāja bojā 9 bērni, atkāpās no šī amata.[11] Šo rīcību viņš skaidroja ar morālas dabas apsvērumiem.[12][13]

1998. gadā D. Turlais nesekmīgi kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskās partijas “Saimnieks” saraksta. Pēc nākamās valdības apstiprināšanas kļuva par Ministru prezidenta Viļa Krištopana padomnieku aizsardzības un iekšlietu jautājumos.

1999. gadā iestājies partijā “Latvijas Ceļš”, bet 2000. gadā izstājies no tās.

2001. gadā neatbalstīja ASV iebrukumu Afganistānā.[14]

2001. gadā veidoja partiju "Mūsu Latvija", ar kuru plānoja kandidēt pašvaldību vēlēšanās,[15] tomēr viņiem neizdevās šo ieceri īstenot, jo partijā neiestājās 200 biedru, kas bija nepieciešami tās dibināšanai.[16]

2002. gadā iestājies Tautas saskaņas partijā un ievēlēts 8. Saeimā no PCTVL saraksta.[17] Pēc PCTVL Saeimas frakcijas sadalīšanās darbojās Tautas Saskaņas partijas frakcijā.

2004. gada pavasarī kopā ar vairākiem citiem deputātiem aizgājis no Tautas saskaņas partijas frakcijas uz Aināra Šlesera vadītās Latvijas Pirmās partijas frakciju, kļūstot arī par Iekšlietu ministrijas parlamentāro sekretāru. Šo amatu saglabāja arī Saeimas nākamajā sasaukumā.[18] 2006. gadā kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās no LPP/LC saraksta un, lai gan sākotnēji netika ievēlēts, ieņēma 9. Saeimas deputāta vietu Aināra Šlesera vietā.

2009. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlēts Rīgas domē no LPP/LC saraksta.[19] 2012. gadā D. Turlais bija partijas “Gods kalpot Rīgai!” dibinātāju skaitā. No “Saskaņas Centra” un “Gods kalpot Rīgai!” apvienības ievēlēts Rīgas domē 2013. gadā un no partijas "Saskaņa" un “Gods kalpot Rīgai!” apvienības — 2017. gadā.

Pēc Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atstādināšanas, ievēlēšanas Eiropas Parlamentā un atkāpšanās, 2019. gada 30. maijā D. Turlais kā vienīgais kandidāts tika ievēlēts par Rīgas domes priekšsēdētāju.[20] 20. jūnijā D. Turlais neizturēja opozīcijas ierosināto uzticības balsojumu, zaudējot amatu 21 dienu pēc ievēlēšanas.[21]

Apbalvojumi

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Дайнис ТУРЛАЙС: cовершенно откровенно Arhivēts 2008. gada 11. maijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  2. ↑ DELFI. «Turlais nodibina uzņēmēju partiju Mūsu Latvija». Notikumi.delfi.lv. Skatīts: 2012-02-11.[novecojusi saite]
  3. ↑ «Informācija Saeimas mājaslapā». Saeima.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-07-16. Skatīts: 2012-02-11.
  4. ↑ «Pieci TSP deputāti pāriet uz LPP (papildināts)». Delfi.lv. 2004-02-09. Skatīts: 2019-03-27.
  5. ↑ 5,0 5,1 "Последняя война"[novecojusi saite] (krieviski)
  6. ↑ Egīls Zirnis:"Atkāpšanās speciālists" (05.07.97.)[novecojusi saite]
  7. ↑ 7,0 7,1 Atkāpšanās speciālists : Diena.lv
  8. ↑ Čas "Дайнис Турлайс: «Я не кнопка для голосования!»" (20.03.04.)[novecojusi saite] (krieviski)
  9. ↑ «Informācija par 6. Saeimas deputātiem». Saeima.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-07-16. Skatīts: 2012-02-11.
  10. ↑ «CVK informācija». Web.cvk.lv. Skatīts: 2012-02-11.[novecojusi saite]
  11. ↑ Neatkarīgā rīta avīze: "Radovics, V. Šlesers Zorgevica atbildību nekomentē"[novecojusi saite]
  12. ↑ Diena:"Turlais uzņemas morālu, nevis politisku atbildību" (01.07.97.)[novecojusi saite]
  13. ↑ «Par D.Turlā atbrīvošanu no iekšlietu ministra amata». LIKUMI.LV (latviešu). 2.07.1997. Skatīts: 2019-06-22.
  14. ↑ Čas:"Дайнис Турлайс: «Справедливых войн не бывает»" (19.09.01.)[novecojusi saite] (krieviski)
  15. ↑ BNS. «Turlais nodibina uzņēmēju partiju Mūsu Latvija». delfi.lv (latviešu), 2001-01-15. Skatīts: 2019-06-22.
  16. ↑ Par Rīgas mēru ievēlēts Dainis Turlais LSM
  17. ↑ «Informācija par 8. Saeimas deputātiem Saeimas mājaslapā». Saeima.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-07-16. Skatīts: 2012-02-11.
  18. ↑ «Turlais un Jakrins iecelti par parlamentārajiem sekretāriem (apollo.lv; (14.11.06.)». Portal-2.apollo.lv. Skatīts: 2012-02-11.[novecojusi saite]
  19. ↑ «"Zināmi no LPP/LC Rīgas domē ievēlētie deputāti" (08.06.09.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 7. jūlijā.
  20. ↑ «Par Rīgas mēru ievēlēts Dainis Turlais». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-05-31.
  21. ↑ «Rīgas mērs Turlais neiztur uzticības balsojumu». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-06-20.
  22. ↑ Diena:"Pirmo reizi pasniegs Atzinības krustu" (03.05.05.)[novecojusi saite]
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Roberts Kļaviņš
(Latvijas Tautas armijas komandieris) 		Latvijas Aizsardzības spēku komandieris
1992. gada 29. oktobris — 1994. gada 25. oktobris 		Pēctecis:
Juris Dalbiņš
Priekštecis:
Jānis Ādamsons 		Latvijas iekšlietu ministrs
1995. gada 21. decembris — 1997. gada 10. jūlijs 		Pēctecis:
Ziedonis Čevers
Priekštecis:
Nils Ušakovs 		Rīgas domes priekšsēdētājs
2019. gada 30. maijs—2019. gada 20. jūnijs 		Pēctecis:
Oļegs Burovs
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dainis_Turlais&oldid=4162712"