Uladzimirs Hamanovičs
Uladzimirs Hamanovičs[1] (baltkrievu: Уладзімір Гамановіч, 1959—1991) jeb Vladimirs Gomonovičs (krievu: Владимир Гомонович) bija Rīgas milicijas darbinieks, vecākais milicijas leitnants. Latvijas Iekšlietu ministrijas valdības apsardzes vada komandieris, viens no 1991. gada janvāra barikāžu laika upuriem.
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1959. gada 14. augustā Dokšicu rajona Tumilaviču ciemā. Mācījās Minskas Milicijas skolas Rīgas fakultātē, pēc tās absolvēšanas strādāja par milicijas leitnantu Rīgā.[2] Nošauts 1991. gada 20. janvāra vakarā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkā Raiņa bulvārī 6 Rīgas OMON un pagaidām nezināmu kaujinieku uzbrukuma laikā.[3]
Bauskas rajona milicijas nodaļas seržants Valērijs Markūns šādi atcerējās notikušā detaļas:
"Notika apšaude, un mēs nezinājām, kurš uz kuru šauj, mēs nezinājām, kas noticis ar mūsu biedriem. (…) Gomonovičs nolēma uzkāpt augšā un pārbaudīt, kas augšā notiek, taču no turienes viņš vairs neatgriezās (…)[Omonieši] mums atņēma ieročus, lika kāpt augšā, un, kad mēs kāpām augšā, es skatos – Gomonovičs guļ uz kāpnēm. Es saku: "Tas ir mūsu biedrs Vladimirs." "Prom no šejienes, ejiet tālāk." Es saku: "Puisis taču iet bojā." Redzams, ka viņam ir bruņuveste, bet virs bruņuvestes plūst asinis. Uzkāpām uz piekto stāvu un mēs pieprasījām: "Ļaujiet paņemt ievainoto." "Labi, ņemiet viņu." Tad atļāva Gomonoviču paņemt. Es piegāju, viņš, manuprāt, vēl elpoja tad, kad es viņu paņēmu aiz pleciem. Bet viņš jau vairs neko neteica. Domāju, ka viņš manās rokās arī nomira."[1]
Apglabāts Tumilaviču ciema kapos Baltkrievijā. Bez tēva palika viņa trīs bērni Svetlana (9), Larisa (4) un Vitālijs (2).[4]
Piemiņa
labot šo sadaļuKanālmalas apstādījumos starp Bastejkalnu un Raiņa bulvāri atrodas akmens ar uzrakstu Uladzimira Hamanoviča piemiņai. 1991. gada barikāžu muzejā atrodas vitrīna ar viņa milicijas leitnanta formas tērpu.
Pēc 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda ierosinājuma Uladzimira Hamanoviča ģimenes locekļiem piešķīra Latvijas Republikas pilsonību.[5] Ar Iekšlietu ministra Daiņa Turlā pavēli 1996. gada 18. janvārī viņa atraitnei Natālijai Hamanovičai piešķīra naudas pabalstu.[6]
Apbalvojums
labot šo sadaļu2010. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Hamanoviču pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Valsts prezidents Valdis Zatlers ordeni nodeva glabāšanā viņa tuviniekiem.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Jūlija Kaļada: Baltkrievs Vladimirs Gomonovičs – varonis, kas kritis par Latvijas neatkarību? Vai nejaušs upuris? lsm.lv 2025. gada 19. janvārī
- ↑ Милиционер из Докшиц пожертвовал жизнью за независимость Латвии laikraksts «Родныя вытоки» 09.10.2018 (baltkrieviski)
- ↑ Владимир Вигман. ТРОЯНСКИЙ КОНЬ ОСОБОГО НАЗНАЧЕНИЯ Arhivēts 2014. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē. no gazeta.zn.ua, 1996. gada 6 martā (krieviski)
- ↑ Mīļie, kas neatgriezās Arhivēts 2014. gada 31. janvārī, Wayback Machine vietnē. Aiva Kanepone 2011. gada 25. janvārī
- ↑ Intervija. Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais[novecojusi saite] no Viesturs Radovics, "Neatkarīgā" 2005. gada 11. janvārī
- ↑ Iekšlietu ministra pavēle nr. 11p/s Par apbalvošanu 1996. gada 18. janvārī
- ↑ Viestura ordeņa nodošana glabāšanā. Valsts prezidents varoņu tuviniekiem nodot nopelnītos apbalvojumus laikraksts "Latvietis" Nr. 119., 2010. gada 18. novembrī
Ārējās saites
labot šo sadaļu- barikades.lv, 1991. gada barikāžu notikumiem veltīta mājaslapa