Ventspils Strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblis

Ventspils Strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblis bija 1956. gadā Ventspilī dibināts folkloras dziesmu un deju ansamblis, kas darbojās līdz 1959. gadam. Ansamblim tā pastāvēšanas periodā ir bijuši trīs dažādi nosaukumi — Ventspils Strādnieku kluba dziesmu un deju ansamblis, Ventspils Strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblis un Ventspils Strādnieku kluba etnogrāfiskais ansamblis. Ansamblļa repertuārā bija lībiešu un ventiņu folklorā balstīta mūzika, dziesmas un dejas. Ansambļa izveidošanai ierosmi deva 1950. gados veiktais lībiešu un ventiņu folkloras apzināšanas un materiālu vākšanas darbs.

Ventspils Strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblis, 1957. gads.

Ventspils Strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblis

1956. gadā Ventspils Mūzikas vidusskolas koncertmeistars un pedagogs (kopš 1959. gada — direktors) Dzintars Kļaviņš, kas paralēli darbojās Ventspils arodbiedrību klubā kā koncertmeistars, muzikālo izrāžu un kolektīvu vadītājs, kopā ar horeogrāfu Alfrēdu Rūju organizēja un vadīja jauniešu dziesmu un deju ansambli, kurš ar uzvedumu "Līvu zeme — Dzintarzeme" aizsāka lībiešu un ventiņu folkloras materiālu popularizēšanu Latvijā un aiz tās robežām.

Ansambļa izveide

Alfrēds Rūja Ventspilī vadīja tautas deju ansambļus gan Arodbiedrības klubā, gan arī zvejnieku kolhozā "Sarkanā bāka", kur Rūjam tika ieteikts izmantot lībiešu tautas materiālus. Rezultātā Arodbiedrības klubā tika nodibināts dziesmu un deju ansamblis, kuram bija nepieciešams repertuārs, lai varētu piedalīties VI Vispasaules studentu un jauniešu festivālā Maskavā 1957. gadā. Meklējot repertuāru ansamblim, aizsākās Kļaviņa un Rūjas interese par lībiešu tradicionālo kultūru. Dziesmu un deju apkopošana un dokumentēšana sākās tieši ar Rūjas vadīto Ventspils Arodbiedrības kluba deju kolektīvu.

Deju repertuāra izveide

Pēc piedalīšanās Padomju Latvijas 15. gadadienai veltītajos republikāniskajos Dziesmu svētkos, deju kolektīvs turpināja darbu, gatavojoties republikāniskajai strādnieku un kalpotāju mākslinieciskās pašdarbības skatei. Dejotāju ansamblim nebija repertuāra, jo skatei bija nosacījums neizmantot Dziesmusvētku programmu. Būtisks bija arī fakts, ka 20. gadsimta 50. gados amatiermākslas kolektīvus īpaši aicināja veidot savus jaundarbus gan koros, gan arī deju kolektīvos.

Sākotnēji Rūja vērsās pie Ventspils novadpētniecības muzeja darbiniekiem, iegūstot informāciju par dziesmām, tērpiem un lībiešu valodu. Diemžēl ziņu par dejām muzejā nebija nemaz. Muzeja direktors Andrejs Šulcs iepazīstināja Rūju ar muzeja zinātnisko līdzstrādnieku lībiešu jautājumos Mārtiņu Lepsti, kurš pēc tautības bija lībietis un daudzus gadus nodzīvojis Kolkā un Mazirbē, kur strādājis par lībiešu valodas skolotāju. Neskatoties uz to, ka Mārtiņš Lepste tolaik bija jau 74 gadus vecs, viņš pats devās pie jūrmalas ciemos dzīvojošajiem lībiešiem, lai uzzinātu vairāk par lībiešu tradicionālajām dejām. Atgriežoties viņš atveda Rūjam triju deju horegrāfijas aprakstus un informāciju, ka Ventspilī dzīvo tolaik jau 72 gadus vecais muzikants Fricis Bīleskalns, kurš agrāk spēlējis dažādos lībiešu svētkos un godos un var daudz pastāstīt par lībiešu ieražām un dejām. Kādā no tikšanās reizēm Bīleskalns Rūjam nodziedāja pāris lībiešu deju melodijas, kuras tikšanās laikā pierakstīja tolaik Ventspils mūzikas skolas audzēknis Kārlis Tenne.

Dziesmu repertuāra vākšana

Republikāniskajā strādnieku un kalpotāju mākslinieciskās pašdarbības skatē, kura norisinājās 1956. gada janvārī, Rīgā tika parādītas divas ekspedīcijā dokumentētās lībiešu dejas — Sarabumbal un Vana — valc, kā arī "Ventiņu deja" — šī Alfrēda Rūjas horeogrāfija tika veidota uz iegūtā ventiņu deju materiāla pamata. Jau laikā, kad kolektīvs gatavojās skatei, radās ideja par koncertu, kura programmu veidotu lībiešu un ventiņu dziesmas un dejas. Pēc skates šī doma tika īstenota, jo Dzintara Kļaviņa dzīvesbiedre Dzidra Kļaviņa, kas bija dziedāšanas skolotāja Ventspils 1. vidusskolā, arī ieinteresējās par lībiešu un ventiņu dziesmām. Viņa atlasīja dziedātāju kolektīvu, kuri apguva lībiešu un ventiņu dziesmas. Kolektīvi apvienojās un rezultātā izveidojās Ventspils strādnieku kluba dziesmu un deju ansamblis, kuru vadītāji bija Dzintars Kļaviņš un Alfrēds Rūja. Taču arī jaunizveidotajam kolektīvam nebija pietiekami liela dziesmu repertuāra, lai izveidotu pilnvērtīgu programmu. Tika izlemts turpināt mūzikas folkloras materiālu dokumentēšanu. Alfrēds Rūja raksta, ka dziesmu un citu materiālu vākšanā gan ar padomiem, gan ar praktisku palīdzību iesaistījusies vesela rinda dažādu profesiju pārstāvju.

Aptuveni gada laikā tika savākts pietiekoši liels folkloras materiāls, lai varētu veidot kolektīvam apdares. Pēc Rūjas rakstītā var redzēt, cik svarīgi 20. gadsimta 50. gados bija veidot tautas dziesmu un deju apdares: “Protams, ne katreiz iegūta dziesma vai deja der tāda, kādu to saņem. Pat ļoti bieži nepieciešamas apdares, kas padara, to šodienas skatītājam interesantāku, pie kam tā nezaudē savu senatnīgo īpatnību." Arī Dzintars Kļaviņš uzskatīja, ka tautasdziesmu apdares cilvēkiem ir interesantāk klausīties nekā oriģinālās tradicionālās melodijas.

Ansambļa sastāvs

Viens no ansambļa solistiem Edgars Lecis stāstījis, ka Ventspils Strādnieku kluba dziesmu un deju ansamblī kopumā piedalījās 36 mūziķi — tai skaitā dejotāji, dziedātāji, teicēji un instrumentālisti. Ansambļa veidotajā uzvedumā "Līvu zeme — dzintarzeme" solisti bija Edgars Lecis un Dzidra Kļaviņa, instrumentālo pavadījumu veidoja: Dzintars Kļaviņš — klavieres, Jānis Kuģinieks — akordeons. Jānis Kuģinieks Ventspilī bija pazīstams kā muzikāls brīnumbērns. Pēc Edgara Leča stāstītā Kuģnieks esot spēlējis septiņus mūzikas instrumentus: akordeonu, vijoli, kontrabasu, saksafonu u. c. Ansambļa instrumentālajā sastāvā bija arī Rozenbergs — trompete, Alfrēds Tīss — vijole un Skolmeistars — saksafons, čells un ģitāra; iespējams, ka uzvedumā izmantotas "vella bungas".

Piedalīšanās VI Vispasaules studentu un jauniešu festivālā Maskavā

Pēc pirmajiem panākumiem jaunizveidotā ansambļa vadītāji — Dzintars Kļaviņš un Alfrēds Rūja nolēma veidot muzikāli horeogrāfisku uzvedumu "Līvu zeme — Dzintarzeme", ar kuru pieteica jaunizveidotā ansambļa dalību Pirmajam jaunatnes festivālam Rīgā, kur uzvaras gadījumā bija iespēja kļūt par dalībniekiem VI Vispasaules studentu un jauniešu festivālā Maskavā 1957. gada augustā.

Gatavojoties festivāla skatei, ansamblī bijuši 34 dalībnieki — dejotāji, dziedātāji un instrumentālisti (spēlēts akordeons, vijole, trompete u. c.). Ir zināms, ka Kļaviņš bez jau minētajiem avotiem dziesmas pierakstījis arī no lībiešu teicējiem Mārtiņa Lepstes, Pētera Damberga, Hildas Grīvas, Andreja Šulca, Rūdolfa Ermanbrika, kā arī no Rūdolfa un Melānijas Veidēm. Materiāli tika iegūti arī Latviešu folkloras krātuvē. Abu vadītāju izveidotais ansamblis ar uzvedumu "Līvu zeme — dzintarzeme" arī uzvarēja skatē, apsteidzot Rīgas folkloras ansambli "Saulgrieži" (vadītājs Jēkabs Graubiņš), taču uz Maskavu brauca abi kolektīvi.

Kā jau daudzviet Latvijā, arī Ventspilī kontrolēja un uzmanīja, lai nenotiktu pretvalstiskas darbības. Tika pratināti ansambļa dalībnieki. Kādreizējā ansambļa dalībniece Rasma Mažāne, atceroties ansambļa gatavošanos festivālam Maskavā, stāstīja, kā aģenti izsaukuši dalībniekus no mēģinājumiem, lai uzzinātu, ko viņi tur dara un par ko runā. Vadīt ansambli, kura repertuārā galvenokārt bija lībiešu un ventiņu dziesmas, Alfredam Rūjam un Dzintaram Kļaviņam nebija viegli, jo bija jāprasa atļaujas dažādām amatpersonām un nekad nevarēja zināt, vai tās tiks saņemtas.

Ieguvis augstāko vērtējumu republikāniskajā skatē, Ventspils strādnieku kluba dziesmu un deju ansamblis ieguva iespēju piedalīties VI Vispasaules studentu un jauniešu festivālā Maskavā. Rasma Mažāne braucienu uz Maskavu atceras kā ļoti saspringtu laiku — notikuši vismaz trīs koncerti dienā. Visiem bija paticis ventspilnieku uzvedums:

Uzvedums "Līvu zeme — Dzintarzeme"

Uzvedums "Līvu zeme — dzintarzeme" bija par jūrmalas zvejnieku sadzīvi un savstarpējām attiecībām. Galvenie tēli bija zvejnieku ciemu jaunieši, kuru attiecības tiek attēlotas dziesmās un dejās. Kopumā uzvedums sastāvēja no 22 priekšnesumiem — gan dziesmām, gan dejām. Trīs bija daļējas solo dziesmas — Tšītšorlinkist, Ar tautieti dancot gāju, Velti, velti Tu, tautieti, kurās ansamblis pievienojas vēlākos pantos. Visā uzvedumā bija tikai viens duets — Meitiņ baltpuķīte. Ansambļu dziedājumi bija triju veidu — vīru, sieviešu un jauktais. Vīru ansamblis dziedāja trīs dziesmas — Didriķis, Pirms bāliņ sievu ņem un Dižena meitiņa, savukārt sievu ansamblis dziedāja divas dziesmas: Trīs putan dižen dzied un Puiš ķer mūs meitiņs. Visvairāk bija jaukto ansambļu — piecas dziesmas: Vecais Taizels, Sarabumbal, Apdziedāšanas imitēšana, Vecie zvejnieki un Tu, smilšainā zemes mala. Bez dziesmām uzvedumā bija iekļauti pieci instrumentālie priekšnesumi.

Uzvedums "Līvu zeme — dzintarzeme" sākās ar deklamāciju, kuru izpildīja Aina un Ilgvars Draviņi. Tālāk uzstājās Dzidra Kļaviņa un sieviešu ansamblis, atskaņojot lībiešu tautasdziesmu Tšītšorlinkist (Mazputniņš), kas lībiešu folklorā tiek dēvēta par putnu modināšanas dziesmu. Tālāk kā kontrasts dziesmai Tšītšorlinkist tika pretstatīts vīru ansambļa un instrumentālā pavadījuma izpildījumā dziedāta igauņu tautasdziesma Didrõk opiz kengšepaks, kura savienota ar nākamo deju. Nākamais numurs bija vienīgais uzveduma duets Meitiņ baltpuķīte, kuru dzied Edgars Lecis un Dzidra Kļaviņa. Pēc dueta sekoja vēl viena deja. Nākamā bija dziesma „Vecais Taizels“, kuru dziedāja jauktais ansambļa sastāvs. Vēlākos gados dziesmu par veco Taizelu 20. gadsimta vidū popularizēja literāts un komponists Marģeris Zariņš. Uzvedums turpinājās ar deju Sarabumbal (ragu bumbulis — uzgalis govs ragiem), ko atskaņoja instrumentālais ansamblis kopā ar dejotājiem un dziedātājiem. Pēc dejas Sarabumbal tika dziedātas divas solo dziesmas Ar tautieti dancot gāju un Velti, velti Tu, tautieti, kuras dziedāja Dzidra Kļaviņa. Dziesmām klavieru pavadījumu spēlēja Dzintars Kļaviņš.

Tālāk uzvedumā sekoja ventiņu repertuārs. Pirmā dziesma bija Trīs putan dižan dzied sieviešu ansambļa izpildījumā. Pēc šīs dziesmas sekoja vēl viena deja ar instrumentālā ansambļa pavadījumu. Apdziedāšanās posms turpinājās ar dziesmu Puiš ķer mūs meitiņs sieviešu ansambļa izpildījumā ar klavieru pavadījumu. Arī nākamajā dziesmā tika imitēta apdziedāšanās. Dziesmu Ventiņu apdziedāšanās dziedāja apvienotais ansamblis. Tālāk skanēja dejas dziesma Vecie zvejnieki, kurā piedalījās apvienotais ansamblis, dejotāji un instrumentālisti. Uzveduma "Līvu zeme — dzintarzeme" noslēdzošajā posmā ietilpa dziesmas Pirms bāliņ sievu ņem un Dižena meitiņa. Uzveduma noslēgumā tika deklamēts teksts, un apvienotais ansamblis izpildīja dziesmu Tu, smilšainā zemes mala.

Ansambļa priekšnesumu atspoguļojums presē

Laikrakstos "Cīņa", "Padomju Jaunatne", "Literatūra un Māksla", "Par atgriešanos Dzimtenē", "Zvaigzne" un "Pionieris" rakstīja par Ventspils Strādnieku kluba etnogrāfiskā ansambļa darbību. Apkopojot presē rakstīto varēja secināt, ka Ventspils etnogrāfiskais ansamblis sabiedrības atzinību ieguva ar “senā” lībiešu un ventiņu folkloras materiāla atdzīvināšanu, jo gandrīz katrā rakstā bija pateicības un slavināšanas vārdi par to, ka ansamblis ir meklējis un arī iestudējis nozīmīgus folkloras materiālus un arī pārējiem Latvijas kolektīviem vajadzētu ņemt piemēru no Ventspils ansambļa. Ansamblim veltītā kritika skāra dažādas tēmas — bija gan aizrādījumi par izpildījuma (vokāla, horeogrāfijas, instrumentālā pavadījuma) kvalitāti, gan par uzveduma režijas jautājumiem, bija skarts arī dziesmu valodas jautājums.

Muzikoloģisku skatījumu ansambļa recenzijās ieviesa Oļģerts Grāvītis recenzijā "Ventspilnieku muzikālā rosme". Grāvītis uzsvēra, cik lielu popularitāti Ventspils ansamblis ir ieguvis neilgā laika posmā, kā arī ventspilnieku lepnumu par savu vietējo ansambli. Grāvītis par atzinīgu faktu uzsvēra lībiešu deju horeogrāfijas izmantošanu, kura līdz Ventspils ansambļa darbībai netika nekur izmantota. Recenzijā Grāvītis Ventspils strādnieku kluba ansambli izvirzīja par paraugu citiem Latvijas kultūras namu darbiniekiem. Grāvīts atzinīgi novērtēja Ventspils ansambļa darbību un folkloras materiāla izmantošanu, taču kā mīnusus viņš norādīja vokālā ansambļa vienveidīgumu ar parāk dominējošu soprānu grupu, kā arī iebilda pret dziesmu instrumentālajiem pavadījumiem un arī pret uzveduma režiju.

Ansambļa darbības pārtraukšana

Ansamblis pastāvēja līdz 1959. gadam. Tad Dzidra Kļaviņa Ventspilī izveidoja Skolotāju kori, ansambļa dziedātāji pārgāja uz jaundibināto kori un ansamblis beidza pastāvēt. Lai gan Rasma Mažāne atceras, ka ansamblis beidza pastāvēt šī iemesla dēļ, tomēr to varēja ietekmēt arī notikumi Latvijas PSR 20. gadsimta 50. gadu beigās, kad stājās spēkā likums pret buržuāzisko nacionālismu, Latvijā beidzās īsais “Hruščova atkušņa” un nacionālkomunistu aktivitāšu periods un tika ierobežota arī etnogrāfisko ansambļu darbība, piemēram, darbību bija jāpārtrauc Margas Teteres un Jēkaba Graubiņa vadītajam ansamblim "Saulgrieži". Dzidra un Dzintars Kļaviņi līdz 1971. gadam strādāja Ventspils Mūzikas vidusskolā un vadīja Skolotāju kori, bet 1971. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Horeogrāfs Alfrēds Rūja 1959. gadā pārcēlās uz Čeļabinsku, kur piedalījās Operas un baleta teātra baleta izrādēs gan kā dejotājs, gan raksturlomu tēlotājs. 1983. gadā Rūja atgriezās Latvijā.

Literatūra un citi avoti

• Ete Zigurds: "Ventspils strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblis (1955—1960)", bakalaura darbs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, 2015

Intervijas

• Draviņa Aina (2013), Ventspilī
• Dravinš Ilgvars (2013), Ventspilī
• Lecis Edgars (2014), Rīgā
• Mažāne Rasma (2013), Rīgā
• Tenne Kārlis (2013), Ventspilī

Latvijas Radio arhīvs

• Uzvedums Līvu zeme — dzintarzeme, Ventspils Strādnieku kluba etnogrāfiskais ansamblis, 1957. Latvijas Radio

Latviešu folkloras krātuve

• Kļaviņš Dzintars , "Lībiešu un ventiņu folkloras vākums" [1955]
• Uzvedums "Līvu zeme — dzintarzeme", Ventspils Strādnieku kluba etnogrāfiskais ansamblis (audio).

Periodika

• [autors nav norādīts] (1960) "„Saulgriežu” ansamblis likvidēts", Londonas Avīze, Nr. 723, 1.
• Avots, Z. (1956) "Iesākums labs", Literatūra un Māksla, Nr. 20, 1.
• Berķis, "Ventspils Strādnieku kluba deju kolektiva" foto Brīvā Venta 1952: 4.
• Dreiže, Biruta (1957) "Etnogrāfisko kolektīvu skatē", Literatūra un Māksla, Nr. 25, 2.
• Dzelde, G. (1956) "Rīgas jaunības svētki ", Padomju jaunatne, Nr. 145, 1.
• Grāvītis, Oļģerts (1956) "Ventspilnieku muzikālā rosme" , Cīņa, Nr. 156, 3.
• Grīnfelds, Nils (1957). "Jaunus panākumus". Literatūra un Māksla, Nr. 26, 1. lpp
• Ģeibaks, Mintauts (1956) "Lībiešu un ventiņu dziesmu un deju koncerts" , Cīņa, Nr. 209, 4
• LTA (1957). "Par jaunatnes festivala sagatavošanu un norisi". Literatūra un Māksla, Nr. 23
• Miklāvs, Pēteris (1956) "Skan ventiņu un lībiešu dziesmas" , Cīņa,
• Strauts, Zigfrīds (1957) "Vīņi uzstājas Rīgā" , Padomju Jaunatne, Nr.113, 2.
• Ūdris "Dziesmu un deju ansambļu koncerti" Brīvā Venta 1956: 4 (22.03.56)

Literatūra

• Šuvcāne, Marija "Mazirbe — mazs ciems jūrmalā", Jumava 2006, Rīga
• Rūja Alfrēds "Vāksim sava rajona etnografiskos materiālus"