Dzimis zemnieku ģimenē. 1941. gadā kā eksterns beidza 10. klasi. Karojis Otrā pasaules kara frontēs Ukrainā, Rumānijā, Bulgarijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā un Austrijā. Pēc demobilizācijas 1947. gadā apmetās Hrodnā, kur tajā pašā gadā iznāca pirmās publikācijas. No 1949. līdz 1955. gadam atkal dienēja armijā, bet pēc tam atgriezās Grodņā, kur strādāja vietējā avīzē. 1959. gadā kļuva par Rakstnieku savienības biedru. 1978. gadā pārcēlās uz Minsku. 1988. gadā kļuva par vienu no Baltkrievijas Tautas frontes dibinātāju. No 1997. gada līdz 2003. gada, nepieņemdams Baltkrievijas politisko režīmu, dzīvoja emigrācijā Somijā, Vācijā, vēlāk Čehijā. Atgriezās Baltkrievijā mēnesi pirms savas nāves. Nomira no ļaundabīga kuņģa audzēja 2003. gada 22. jūnijā, trīs dienas pēc savas 79. dzimšanas dienas.[1] Viņu pēdējā gaitā izvadīja 40 tūkstoši baltkrievu iedzīvotāju, godinot kā baltkrievu literatūras līderi un nācijas morālo sirdsapziņu.[2]
1974 gadā ieguva PSRS Valsts prēmiju par novelēm "Obelisks" (Абеліск, 1971) un "Jānodzīvo līdz rītausmai" (Дажыць да світання, 1972). 1980. gadā ieguva Baltkrievijas PSR Tautas rakstnieka nosaukumu. 1986. gadā ieguva Ļeņina prēmiju par noveli "Nelaimes zīme" (Знак бяды, 1982). Pēc Bikava stāstu un romānu motīviem uzņemtas daudzas filmas, no kurās pazīstamākās ir «Третья ракета» (1963), «Альпийская баллада» (1966), «Дожить до рассвета» (1975), «Волчья стая» (1975).
.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vasiļs Bikavs.
