Vandaļi

Vandaļi ir viena no senākajām ģermāņu ciltīm, kas, kā uzskata daudzi vēsturnieki, pārcēlušies no Skandināvijas pāri Baltijas jūrai un apmetušies mūsdienu Polijas teritorijā ap 2. gadsimtu p.m.ē. Vēlāk vandaļi pārcēlās uz Oderas ieleju, kur tie uzturējās līdz 2. gadsimtam, bet sāka virzīties uz austrumiem, līdz izvietojās gar Donavas upi. Līdz ar citām ģermāņu ciltīm vandaļi 406. gadā iebruka Gallijā, bet, ilgi tur neuzkavējušies, virzījās tālāk uz dienvidiem, 409. gadā iekarojot Spāniju. Spānijā viņiem nācās cīnīties ar vestgotiem, kas arī pretendēja uz noteicošo lomu šajā reģionā, kā arī romiešu spēkiem, kas centās Spāniju arī turpmāk saglabāt kā savu provinci.

Vandaļi izlaupa Romu (455), Henriha Leitemana gravējums.

Meklējot mierīgāku zemi, kur apmesties, vandaļi pārcēlās uz Ziemeļāfriku. Tomēr arī šeit viņiem priekšā nostājās romiešu armija. Kaujās un tālos pārgājienos norūdītajiem vandaļiem izdevās romiešus sakaut un kļūt šajā reģionā par noteicošo spēku. Tā kā Romas impērija šajā laikā jau tuvojās sabrukumam, tā 422. gadā bija spiesta atzīt vandaļu neatkarību. Vandaļiem ar to nepietika, un viņi turpināja paplašināt savu Ziemeļāfrikas teritoriju. Tā, sākotnēji iekarotajam reģionam, kas aptvēra daļu mūsdienu Marokas un Alžīrijas piekrasti, viņi 439. gadā pievienoja arī Kartāgu. Kopumā vandaļi 33 gadu laikā no Reinas līdz Kartāgai bija pārvarējuši vairāk nekā 1300 km lielu attālumu.

Nostiprinājušies Ziemeļāfrikā, vandaļi izveidoja spēcīgu jūras floti un sāka laupīt visā Vidusjūras rietumu daļā, ieskaitot arī Romu, kuru viņi izlaupīja un nopostīja 477. gadā. Šajā gadā nomira vandaļu karavadonis Geiseriks, kura vadībā vandaļi izcīnīja vairumu savu uzvaru, un līdz ar viņa nāvi sākās šīs kareivīgās cilts noriets. Galīgi vandaļus 534. gadā sakāva Bizantijas ģenerālis Belisārs, un vandaļi drīz pārstāja eksistēt kā vienota tauta.

Mūsdienās vārdu «vandaļi» lieto, lai apzīmētu postītājus un laupītājus.