Latvijas Valsts policija

(Pāradresēts no Valsts policija)

Valsts policija ir militarizēta valsts pārvaldes iestāde un viena no Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm. Galvenie Valsts policijas uzdevumi ir garantēt personu drošību un aizsargāt personu likumīgās intereses.

Latvijas Valsts policija


VP logot.png
Latvijas Valsts policijas emblēma
Pamatinformācija
Dibināta 1918. gadā
Likvidēta 1940. gadā
Atjaunota 1991. gadā
Darbinieku skaits 8167
Jurisdikcija
Valsts iestāde
(darbības piekritība)
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija
Jurisdikcijas Latvija
Vispārējs raksturojums


Iestādes struktūra
Galvenais birojs Rīga
Iestādes vadītājs Armands Ruks
Reģionālās pārvaldes
Telpas un aprīkojums
Iecirkņi
Mājaslapa
http://www.vp.gov.lv

Valsts policijas darbības tiesiskais pamats ir Latvijas Republikas Satversme, likums "Par policiju" un citi normatīvie akti. Valsts policijas uzdevumi un funkcijas noteiktas likumā “Par policiju” un citos normatīvajos aktos. Kopš 2020. gada 13. oktobra Valsts policijas priekšnieks ir policijas pulkvedis Armands Ruks.

VēstureLabot

 
Ūdens policija Daugavā pārbauda ātrumu pārsnieguša kutera vadītāja apliecību

Latvijas policijas vēsture aizsākās 1918. gada 5. decembrī, kad Latvijas Tautas padomes pieņēma Pagaidu noteikumus par iekšējās apsardzības organizēšanu, kas noteica organizācijas izveides pamatu, struktūru un tās pakļautību Miķeļa Valtera vadītajai Iekšlietu ministrijai. Kopš 2015. gada Latvijā 5. decembri atzīmē kā Policijas darbinieku dienu.[1]

Latvijas Neatkarības karam beidzoties, uzsākās policijas struktūru praktiskā veidošana. Starpkaru Latvijā lielākā policijas struktūrvienība bija Kārtības policija ar vienībām visos Latvijas apriņķos, kā arī Liepājas, Daugavpils un Rīgas prefektūrām. 1919. gada vasarā nodibināja Rīgas prefektūras policijas skolu, kura 1927. gadā pārgāja Iekšlietu ministrijas tiešā pārziņā. 1919. gada jūnijā sāka veidoties Dzelzceļu policija, kas uzturēja kārtību un sabiedrisko drošību dzelzceļa teritorijā. Līdztekus veidojās arī Kriminālās un Politiskās policijas pārvaldes. Atbilstoši likumam par Centrālo kriminālpoliciju, abas pārvaldes bija iekļautas vienā Iekšlietu ministrijas departamentā un to kompetences noteica iekšlietu ministrs.[2] 1929. gadā Latvija kļuva par Starptautiskās policijas (Interpola) locekli.[3]

Latvijas Republikas policiju likvidēja 1940. gadā, pēc Latvijas Republikas okupācijas un iekļaušanas PSRS. 1940. un 1941. gadā padomju režīma veiktajās represijās vairāk nekā 600 policijas darbinieku. Vajāšanām tika pakļauti arī viņu ģimenes locekļi. Jūnija deportāciju laikā tika arestēti un izsūtīti vairāk nekā 300 Latvijas Republikas policistu.[2] Okupācijas gados kārtības uzturēšanu Latvijā veica gan vācu Kārtības policija, gan padomju milicija.

Valsts policija tika atjaunota 1991. gadā. Tā paša gada 30. aprīlī, kā viena no pirmajām vienībām, tika izveidots Augstākajai padomei pakļautais 1. Policijas bataljons, kas sākotnēji nodarbojās stratēģiski svarīgo objektu aizsardzību (1992. gadā bataljons kļuva par Latvijas Republikas Drošības dienestu, kurš 2010. gadā tika iekļauts NBS Militārajā policijā).[4] 1992. gada 4. novembrī Latvija atjaunoja darbību Interpolā.[5]

Prasības pieņemšanai dienestāLabot

Lai personu pieņemtu dienestā Valsts policijā, tai ir jāatbilst prasībām, kuras ir noteiktas „Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumā".[6]

Dienestā Valsts policijā pieņem Latvijas pilsoņus vecumā no 18 līdz 40 gadiem. Kandidātam jābūt vismaz vidējai izglītībai un jāprot latviešu valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Kandidātu fiziskajai sagatavotībai, veselības stāvoklim[7] un psiholoģiskajām īpašībām[8] ir jāatbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām.

Dienestā Valsts policijā nepieņem personas, kuras ir tikušas atvaļinātas no dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē par disciplīnas pārkāpumu un tām piemērots disciplinārsods — atvaļināšana no dienesta, kuras ir sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kuras ir atzītas par rīcībnespējīgām likumā noteiktajā kārtībā.

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot