Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca

Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca ir luterāņu dievnams, kas atrodas Valmierā. Mūra baznīca Gaujas stāvajā krastā celta 1283. gadā un ir viens no vecākajiem dievnamiem Latvijā. Pieņemts, ka baznīcas nosaukums saistīts ar tās iesvētīšanu Simjūda (Sīmaņa un Jūdas) dienā — 28. oktobrī.

Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca

Pirmos gadsimtus Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā darbojās katoļu draudze. 1554. gadā Livonijas landtāgs Valmieras baznīcā pasludināja luterāņu ticības brīvību Livonijā, kas ierobežoja katoļu un jaunās ticības piekritēju asos konfliktus. Sv. Sīmaņa baznīca mūsdienās kalpo kā Valmieras pilsētas un Vidzemes reģiona būtisks simbols, kur tās luterāņu draudze ir viena no lielākajām luterāņu draudzēm Latvijā.

Vēsture

Uzskata, ka senākā Svētā Sīmaņa un Jūdas baznīca celta pēc 1224. gada, kad Tālavas dalīšanas līgumā Zobenbrāļu ordenis ieguva letgaļu zemes gar Gaujas upi. Par mūra baznīcas būvniecības vēsturisko laiku un celtniecību baznīcas un arhitektūras vēsturnieku domas dalās: dažos vēstures avotos baznīcas pirmssākumi meklējami ap 1231. gadu, bet citos 1283. - 1287. gadā, kad Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikā pieminēts, ka Livonijas ordeņa mestra Villekina un Rīgas arhibīskapa Johana I valdīšanas laikā uzceltas Valmieras, Cēsu, Burtnieku un Trikātas baznīcas. Vēsturnieku domas dalās arī jautājumā, kas skar dievnama būvvēsturi: viena puse uzskata, ka jau pašā sākumā baznīca celta kā bazilika; otra puse uzskata, ka tā celta kā zāles tipa baznīca, un tikai ap 14.-15. gadsimtu pēc vairākām rekonstrukcijām un pārbūvēm kļuvusi par baziliku ar stila iezīmēm, kas raksturīgas romānikai.

Baznīcu kopā ar Valmieras pili nopostīja Livonijas (1558-1583) un Zviedrijas-Polijas (1600-1629) karos. 1613. gada revīzijas ziņojumā teikts, ka baznīca ir kritiskā stāvoklī „ēka ir bez jumta, samirkušās velves draud sabrukt, logi bez rūtīm”. Zviedru Vidzemes laikā 1644. gada 20. oktobrī varkalis Jaefs veica torņa lodes apzeltīšanu un gaiļa izgatavošanu, tā rezultātā zvanu tornim iegūstot barokālu stilu. Baznīca kapitāli izremontēta 17. gadsimta vidū, kad mūrniekmeistars Gothards Fogels apņēmās „izbūvēt apakšzemes līķu pagrabu un visu, kas pie baznīcas ēkas bojāts, sienās un logu ailēs izlabot un uzstādīt”. 1698. gadā torņa smaile nodega līdz mūra pamatiem. Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gada 4. septembrī Krievijas caristes karaspēks nodedzināja daļu pilsētas, ieskaitot baznīcu, tomēr jau nākamajā gadā baznīcu sāka atjaunot. Kara sekas un finanšu trūkums atstāja spēcīgu iespaidu uz baznīcas attīstību. Tikai ap 1710. gadu atjaunoja baznīcas mūri, trīs gadus vēlāk uzstādīja zvanu, kas bija zemnieku ziedots. Pēc desmit gadiem t.i. 1720. gadā baznīcu piemeklēja vēl viens ugunsgrēks. 1729. gadā atjaunoja baznīcas velves, par to liecina altārdaļā atrodamais skaitlis „1729”. 1738. gadā baznīcu atkal piemeklēja nelaime – tornī iespēra zibens un tas izdega. Gadu vēlāk tika veikts kārtējais remonts, kura laikā tika uzcelts arī jauns tornis. Remonta laikā tika uzlikts jauns baznīcas gailis un bumba, kā arī atjaunota altāra retabla. 1773. gadā tika aizmūrētas iepriekš izbūvētās kapenes, pēc tam pārbūvēta torņa smaile. 1780. gadā uzbūvēja ērģeles, kurām lielāko daļu līdzekļu novēlēja Kaugurmuižas īpašnieks Johans Heinrihs fon Mengdens. 1818. gadā namdaris Andreass Ludvigs ar palīgu zelli Ludvigu Meijeru veica remontarbus tornī, saglabājot smailes augstumu. 1831. gada maijā kārtējā zibens spēriena dēļ nodega torņa smaile, ko drīz atjaunoja. Mācoties no kļūdām, 1832. gadā tika uzstādīts zibensnovedējs. 1847. gadā vienojoties ar draudzi tika nolemts celt sakristejas - svētumu glabātuves otro stāvu, tomēr to realizēja tikai 1868. gadā. 1886. gadā tika uzstādītas arī jaunas ērģeles, kuru nomaiņai līdzekļus ziedoja Kokmuižas īpašnieks Teodors fon Šrēders.

1908. gadā par godu 625. gadadienai tika atjaunots baznīcas interjers un ārpuse. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā lielinieku karaspēkam atkāpjoties no Valmieras, baznīca tika sašauta, arī pēc šī posta tā ātri vien tika atjaunota. 1932. gadā grīdas remontdarbu laikā, tika atsegtas kapenes un noskaidrotas apbedītās personības. Baznīca netika skarta Otrā pasaules kara  laikā. Latvijas PSR Ministru padome 1963. gadā pieņēma lēmumu par baznīcas pārbūvēšanu par koncertzāli un muzeja filiāli. 1964. gadā baznīcu atsavināja draudzei un pēc arhitekta Leonharda Liepas veidota projekta pārbūvēja par koncertzāli. 1972. gada 29. decembrī baznīcā atklāja koncertzāli un Valmieras novadpētniecības muzeju.

1988. gadā draudze atguva baznīcu un 18. novembrī tajā notika pirmais dievkalpojums. 2001. gadā tika restaurēta altārglezna un 2002. gadā izgatavots akmens galdiņš svecēm. 2005. gadā Sv. Sīmaņa baznīca iekļauta kultūras mantojuma sarakstā un nominēts kā viens no sakoptākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā. Baznīcā ir luterāņu dievnamos reti sastopamais akmens aizlūguma svecīšu galds, kas izgatavots pēc arhitekta Aināra Markvarta projekta 2001. gadā un Katrīnas Taivānes glezna „Slimā dziedināšana” 2002. gadā.

Ērģeles

1780. gadā baznīcā tika uzstādītas Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles. 19. gadsimta otrajā pusē Vidzemes baznīcās uzstādīja Frīdriha Ladegusta būvētas ērģeles — Burtniekos, Cesvainē, Matīšos un Valmierā. No tām saglabājušies tikai pēdējie divi instrumenti. Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas ērģeles ar 33 reģistriem, 3 manuāliem, 1 pedāli un neogotisko prospektu ir raksturīgs romantiskā tipa ērģeļbūves paraugs, kas vērtētas kā vienas no labākajām Latvijā.