Vaigača
Vaigača (krievu: Вайгач, ņencu: Хэбидя Я — ‘Svētā zeme’) ir Krievijai piederoša sala Ziemeļu Ledus okeānā. Administratīvi ietilpst Arhangeļskas apgabala Ņencu autonomajā apvidū. Salas lielākā apdzīvotā vieta ir Varnekas ciems salas dienvidrietumos, kā arī Bolvanskijnosas polārstacija ziemeļaustrumos.
| Vaigača | |
|---|---|
| Вайгач, Хэбидя Я | |
 Vaigačas piekrastes ainava | |
  Vaigača  Vaigača  Vaigača | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Pečoras jūra, Karas jūra |
| Koordinātas | 70°01′N 59°33′E / 70.017°N 59.550°EKoordinātas: 70°01′N 59°33′E / 70.017°N 59.550°E |
| Platība | 3380 km² |
| Garums | 105 km |
| Platums | 44 km |
| Augstākais kalns |
Bolvanskaja 157 m |
| Administrācija | |
 Krievija | |
| Federācijas subjekts | Ņencu autonomais apvidus |
| Lielākā pilsēta | Varneka |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 106 (2012) |
| Blīvums | 0,03/km² |
| Pamatiedzīvotāji | ņenci |
 Vaigača Vikikrātuvē | |
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuSala izvietojusies starp Karas jūru austrumos un Barenca jūru un tās daļu — Pečoras jūru rietumos. Karas Vārtu šaurums ziemeļos to atdala no Novaja Zemļas arhipelāga, bet Jugorskijšara šaurums dienvidos — no kontinenta. Krasta līnija stipri izrobota ar daudziem līčiem un lagūnām. Reljefs paugurains, vietām — kalnains, ar vairākām pauguru grēdām un izteiktiem upju kanjoniem.[1]
Vaigača atrodas arktiskās tundras joslā ar tai raksturīgo dzīvnieku un augu valsti. Sala ir viena no nozīmīgākajām ūdensputnu ligzdošanas vietām Rietumarktikā. No retajām un aizsargājamām dzīvnieku sugām salā mīt arī savvaļas ziemeļbriedis, piekrastē — baltvalis, vairākas roņu sugas. Lielākā daļa salas teritorijas ietilpst Vaigačas dabas liegumā.[2]
Vēsture
labot šo sadaļu
Senākie zināmie salas iedzīvotāji ņenci tajā apmetušies 10.—11. gadsimtā, bet nav tur pastāvīgi dzīvojuši, jo uzskatījuši to par svētu vietu. Salas nosaukums, domājams, cēlies no ņencu valodas Vaj Habcj, kas nozīmē ‘šausmīgās bojāejas sala’ vai ‘nāves zeme’.[3] Arheoloģiskie pētījumi norāda, ka vairākas salas svētvietas ir no pirmsņencu perioda.[4] Vēlākos laikos salas krastus regulāri apmeklējuši arī pomoru mednieki.
Pirmie no rietumeiropiešiem, kas apmeklēja salu, bija angļi un holandieši 16. gadsimtā un viena no salas nosaukuma rašanās versijām ir holandiešu waaigat — ‘vēju vārti’, kas sākotnēji dots jūrasšaurumam.
1914. gadā Kostjanoja ragā salas ziemeļos atklāja Vaigačas radiotelegrāfa un meteoroloģisko staciju. 1921. gadā salas dienvidrietumos tika atklātas polimetālu rūdas. No 1930. gada salā tika uzsākti OGPU ekspedīcijas ģeoloģiskie pētījumi Teodora Eihmaņa vadībā, kuras sastāvā bija ieslodzītie no Solovku nometnes. No 1932. gada tika sākta svina un cinka rūdu rūpnieciska ieguve, kam organizēja Vaigačas speciālo nometni (Особлаг Вайгач) ar centru speciāli uzbūvētajā Varnekas ciematā. Nometnes priekšnieks bija Aleksandrs Dīckalns.[5] 1936. gadā šahtas sāka applūst un tās slēdza. Ieslodzīto un personāla lielāko daļu pārcēla uz Amdermas fluorīta raktuvēm.[6][7]
1950. gadā tika izveidota Bolvanskijnosas polārstacija. 1957. gadā uz salu pārcēlās no Novaja Zemļas izsūtītie ņenci, kas apmetās OGPU pamestajā Varnekā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Вайгач, государственный заказник[novecojusi saite]
- ↑ Центр экологических исследований и туризма на мысе Болванский Нос, остров Вайгач
- ↑ «Sevprostor. АРКТИЧЕСКИЙ АРХИПЕЛАГ ВАЙГАЧ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 30. novembrī. Skatīts: 2020. gada 10. janvārī.
- ↑ ПРИРОДА • №7 • 2001. Святилища Вайгача
- ↑ «Виртуальный музей Гулага. Дицкалн Александр Федорович (Теодорович)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 21. decembrī. Skatīts: 2020. gada 10. janvārī.
- ↑ Как руду искали на Вайгаче
- ↑ «ОСТРОВ ВАЙГАЧ И ШАХТЫ ГУЛАГ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 22. janvārī. Skatīts: 2020. gada 10. janvārī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vaigača.