Unua Libro (latviski Pirmā Grāmata), izdota ar nosaukumu Международный язык, bija pirmā publikācija, kurā aprakstīta esperanto, tobrīd saukta par Starptautisko valodu (Esperanto:Lingvo Internacia). To pirmoreiz publicēja krievu valodā 1887. gada 26. jūlijā, Varšavā, poļu okulists Ludviks Zāmenhofs. Nākamo dažu gadu laikā tika izdotas versijas poļu, krievu, ebreju, franču, vācu un angļu valodā. Šajā bukletā tika iekļauta Tēvreize, vairāki Bībeles panti, vēstule, dzeja, sešpadsmit gramatikas noteikumi un 900 vārdu vārdnīca. Grāmatā Zāmenhofs paziņoja: "starptautiska valoda, gluži kā nacionālā, ir kopīgs īpašums" un atteicās no visām tiesībām uz valodu, nododot to sabiedrības lietošanā. Zāmenhofs darbu parakstīja kā Doktoro Esperanto (Ārsts, kurš cer). Jaunās valodas apguvēji sāka to saukt par "Esperanto" Zāmenhofa pseidonīma vārdā un drīz tas kļuva par valodas oficiālo nosaukumu.

Unua Libro (pirmais izdevums, 1887, krieviski)
Unua Libro por Angloj (pirmais izdevums angļu valodā, 1888, Steinhaus tulkojums).

Pirmo izdevumu angļu valodā ar nosaukumu "Dr Esperanto's International Tongue" iztulkoja Džulians Steinhauss. Kad Ričards Geigans norādīja, ka Steinhausa tulkojums ir ļoti nekvalitatīvs, Zāmenhofs iznīcināja savas atlikušās kopijas un iesaistīja Geiganu, lai radītu jaunu tulkojumu.

1905. gadā Zāmenhofs pārpublicēja sešpadsmit gramatikas noteikumus, apvienojot to ar vārdnīcu un uzdevumu krājumu darbā ar nosaukumu Fundamento de Esperanto (Esperanto pamati).

Ārējās saites

labot šo sadaļu