Svētā Savienība

Svētā savienība (angļu: Holy Alliance, Grand Alliance, franču: La Sainte-Alliance, krievu: Священный союз, vācu: Heilige Allianz) bija Eiropas valstu pakts par starptautisko attiecību pamatprincipiem alianses ietvaros, ko noslēdza trīs Napoleonu uzvarējušo kontinentālo lielvalstu valdnieki pēc Vīnes kongresa 1815. gadā. Vēlāk aliansei pievienojās Lielbritānija un Francija. Pakta iedibinātā kārtība (t. s. „Eiropas koncerts”) sabruka līdz ar Krimas kara sākšanos 1853. gadā, bet Vīnes kongresa iedibinātā starptautisko attiecību sistēma lielā mērā turpinājās līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Vēsture

Karikatūra par Eiropas valstu pārstāvju iebildumiem pret Krievijas Impērijas ambīcijām Veronas kongresa laikā (1822). Kā pie galda sēdošie attēloti Aleksandrs I (kreisajā pusē), Frīdrihs Vilhelms III (vidū), Francis II (pa labi). Lielbritānijas pārstāvis Velingtonas hercogs runā caur logu.

Paktu 1815. gada 26. septembrī noslēdza Austrijas, Krievijas un Prūsijas valdnieki. „Svētās savienības” akta beigās bija norādīts, ka arī citi valdnieki, kas piekrīt akta noteikumiem, var iestāties „Svētajā savienībā”. Paktu neparakstīja Romas pāvests, uzsvērdams, ka viņam šis akts esot lieks. Osmaņu impērijas sultāns kā „nekristīgais” nemaz netika aicināts pievienoties šim aktam. Eiropas valdnieki Svētās savienības paktu izmantoja, lai nostiprinātu reakcijas principus savās valstīs un apspiestu revolucionārās kustības.

1815. gada 20. novembrī Parīzē aliansei pievienojās arī Lielbritānijas karaliste, bet 1818. gadā arī Francijas karaliste. Izveidojās starptautisko attiecību sistēma, ko vēlāk nodēvēja par „Eiropas koncertu” jeb Pentarhiju (vācu: Pentarchie — 'piecu lielvalstu vara') vai arī „Vīnes sistēmu” (krievu: Венская система).

Smags trieciens „Svētajai Savienībai” bija Jūlija revolūcija Francijā. Stāvokli pasliktināja franču centieni izplatīt revolūciju arī citās zemēs, palīdzot visām tautām, kas cīnās par savu brīvību. Tas pamudināja Krievijas, Austrijas un Prūsijas valdniekus noslēgt savā starpā ciešāku savienību, apņemoties sniegt palīdzību nemieru apspiešanā ikvienam valdniekam, kas to pieprasītu. Svētās savienības pastāvēšanas laikā Eiropas vadošo valstu monarhi pastāvošās kārtības uzturēšanai tikās vairākos mazākos kongresos — Āhenes kongresā 1818. gadā, Tropavas (1820) un Laibahas (1821) kongresos un Veronas kongresā 1822. gadā.

Svētās savienības principi pārstāja dominēt Eiropas ģeopolitikā pēc 1848. gada revolūcijām. Cita valstu alianse (Lielbritānija, Francija, Osmaņu impērija un Sardīnijas Karaliste) uzvarēja Krievijas Impēriju Krimas karā (1853-1856).

Pakta pamatprincipi

„Svētās savienības” idejas pieder Krievijas imperatoram Aleksandram I. Aleksandrs I savā jaunībā bija samērā brīvdomīgs, bet vēlāk, satricinošo notikumu iespaidots, kļuva ļoti reliģiozs, pat mistiski noskaņots. Apzinādamies savus nopelnus Napoleona gāšanā, viņš iedomājās, ka augstākā vara tam lēmusi svarīgu dzīves uzdevumu — būt par „miera nesēju” visai cilvēcei. Lai šo uzdevumu izpildītu, Aleksandrs I apņēmās Eiropas valstu valdniekus apvienot uz kristīgās ticības principu pamatiem. Pēc sava satura „Svētās savienības” akts ir uzskatāms tikai kā reliģiski morāla deklarācija. Pakta parakstītāji — valdnieki solījās savā starpā ievērot kristīgās ticības pamatprasības, izturēties viens pret otru kā brāļi, bet savās attiecībās pret pavalstniekiem — kā tēvi pret dēliem.^{[nepieciešama atsauce]}