Vikipēdija

Stendes—Ventspils lauku dzelzceļi

Stendes—Ventspils lauku dzelzceļi bija Ziemeļkurzemes 600 mm sliežu platuma dzelzceļu tīkls, kas pastāvēja no 1916. līdz 1968. gadam, kad tas tika slēgts un nojaukts. Dzelzceļš savienoja Kurzemes ziemeļu piekrastes ostas un ciemus ar Ventspils un Stendes platsliežu dzelzceļa stacijām. Maksimālais dzelzceļa kopgarums tā pastāvēšanas laikā sasniedza 280 kilometrus. Maksimālais vilcienu kustības ātrums bija 20 kilometri stundā. Vēlāk mazbānīša līnijas izmantoja arī pasažieru pārvadāšanai un ilgu laiku tas bija vienīgais satiksmes līdzeklis gar Kurzemes jūrmalas ciemiem. 2010. gadā Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā tā apmeklētāju izklaidei tika atjaunots šaursliežu dzelzceļa līnijas posms.

Ziemeļkurzemes dzelzceļu karte (1925).
Ziemeļkurzemes dzelzceļu karte pēc Valdemārpils atzara un Dundagas-Popes-Ventspils līnijas izbūves (1939).
Pasažieru vilcienu kustības saraksts (pirms 1940).

Vēsture

labot šo sadaļu

Šaursliežu dzelzceļu izbūvēja ķeizariskās Vācijas militārā pārvalde Oberosts Pirmā pasaules kara sākumā Baltijas jūras krasta apsardzībai izvietoto armijas daļu apgādei un pārvietošanai (t.s. rokādes līnija) un arī kokmateriālu izvešanai. Tika izmantotas 1915.—1919. gadā Vācijā izgatavotās MI sērijas lokomotīves, vilciena sastāvu bremzēja ar rokas bremzi. Dziļākās un garākās ielejās, lai izvairītos no ietilpīgiem zemes darbiem, uzbērumu vietā tika būvētas līdz pat 1 kilometru garas un 15 metru augstas koka estakādes, kuras bija samērā nedrošas intensīvai ekspluatācijai.

Beidzoties Pirmajam Pasaules karam, vācu armija pameta dzelzceļa tehniku ar noskrūvētām bronzas daļām un bez tvaika sadales mehānismiem. To visu savāca un izremontēja tikai ap 1923. gadu, tomēr dzelzceļa satiksme pēc Pirmā pasaules kara atjaunojās jau 1919. gada novembrī, un to izmantoja gan pasažieru, gan preču pārvadāšanai. 1930. gadu beigās dzelzceļa līniju būtiski pārbūvēja, lai palielinātu vilciena kravnesību: iztaisnoja līkumus, izveidoja uzbērumus mitrākajās vietās, kā arī ievietoja caurtekas. Nolīdzināja Ovišu kalnu, Balto kalnu pie Lielirbes, Stiebru kalnu pie Šlīteres. Tādējādi samazinājās negadījumu skaits uz dzelzceļa. Dzelzceļa līnijas ietekmē būtiski mainījās piekrastes zvejniekciemu ikdiena. Lielā kokmateriālu pieprasījuma dēļ liela daļa zvejnieku nodarbojās ar mežizstrādi. Kokmateriālu transportēšana, izmantojot dzelzceļu, bija ļoti intensīva, visas līnijas garumā gar dzelzceļu atradās nokrauti kokmateriāli. Ar mežizstrādi piekrastes zvejnieki nodarbojās arī iepriekš, bet tā nebija tik intensīva, un kokmateriālus transportēja ar kuģiem. Tādēļ šajā laikā no 256 Mazirbes iedzīvotājiem tikai 14 bija zvejnieki, bet pārējie bija nodarbināti mežizstrādē, kas nesa lielāku peļņu.

Tautsaimniecības krīzes izraisītā bezdarba pārvarēšanai Latvijas valdība 1932. gada rudenī nolēma izbūvēt 50 km garu Ventspils-Popes-Dundagas dzelzceļu. Dzelzceļa būvi uzsāka 1932. gada septembrī, nodarbinot apmēram 600 Vents­pils bezdarbnieku, zie­mas mēnešos noti­ka plaši mežu darbi, kuros vēl papildus darbu atrada ap 750 bezdarbnieki. Dzelz­ceļa būve izmaksāja 378 000 latu (t.i. ap 7000 ls/km). Uzcēla 40 til­tus, no kuriem 5 bija ar dzelzs fermām, krustojot Rindas, Stendes, Lonastes un Pāces upes. Dzelzceļa līnijas būvi pabeidza 1934. gada martā.[1]

Pēc Otrā pasaules kara dzelzceļu izmantoja Padomju armija, būvējot piekrastes aizsardzības objektus Lūžņās, Olmaņos, Lielirbē un Zvaigznītē. Tā kā autoceļu stāvokli bija slikts, tad mazbānīti izmantoja arī pasažieru pārvadāšanai. Vēlāk izbūvēja autoceļu Ventspils—Kolka, tādēļ dzelzceļa līnija zaudēja nozīmi.1961. gadā tika pārtraukta pasažieru pārvadājumi un 1968. tika pārtraukti arī kravas pārvadājumi.[2]

Vilcieni

labot šo sadaļu
 
Šaursliežu vilciena lokomotīve pie Rojas (1948).

Dzelzceļa līnijā Ventspils—Dundaga—Talsi—Stende kursēja 1913.—1917. gadā būvētās tvaika lokomotīves ML-611, dažas no tām izgatavotas Vācijas lokomotīvju fabrikā "Henschel". Lokomotīves darbojās ar tvaika katliem, kurus kurināja ar malku. Šādos katlos varēja uzturēt tikai 10 atmosfēras lielu spiedienu, tādēļ lokomotīves maksimālais ātrums bija tikai 9-10 kilometru stundā. Stāvos kāpumos mašīnista palīgs skrēja vilcienam pa priekšu un ar lāpstu bēra uz sliedēm balasta smiltis, lai nebuksētu riteņi. Vēl līdz 1953. gadam lokomotīvē ņēma līdz 3—5 spaiņus smilšu. Laika gaitā vilciena ātrums pieauga no 9 līdz 12, vēlāk — jau līdz 15 kilometriem stundā, bet ap 1938. gadu tas sasniedza 20—25 kilometrus stundā. Tikai 1950. gadā pārtaisītās un uzlabotās lokomotīves attīstīja 30 kilometrus stundā lielu ātrumu. Katrā pasažieru vagonā ierīkoja laukumiņu dzelzs krāsniņas novietošanai apkures periodā. Sākumā apgaismojumam izmantoja sveces, ko ievietoja speciālās lampās, bet vēlāk iekārtoja elektrisko apgaismojumu no lokomotīves ģeneratora. Garkoku vešanai — vienam no galvenajiem pārvadājamo kravu veidiem — izmantoja divasu truļus.[2]

Dzelzceļa līnijas

labot šo sadaļu

Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļu tīklā bija četras vispārējas lietošanas līnijas ar preču un pasažieru vilcienu kustību un viena meža dzelzceļa līnija Plintiņi—Raķu krogs, kura kalpoja vienīgi kokmateriālu izvešanai.

Ventspils—Mazirbe—Dundaga—Stende

labot šo sadaļu

Ap 1920. gadu uz 137 km garās dzelzceļa līnijas bija 74 tilti 2580 m kopgarumā. Tilts, kurš bija uzbūvēts, lai pārvarētu Šlīteres Zilos kalnus, bija 115 m garš un 15 m augsts. Vēlāk izveidoja jaunu dzelzceļa līnijas posmu, lai apietu Šlīteres Zilos kalnus, tādējādi nodrošinot satiksmes drošību un samazinot dzelzceļa uzturēšanas izmaksas.

Vilcienu kustības saraksts (1937. gads)

labot šo sadaļu

04.50 Stendes stacijā pienāca vilciens no Rīgas. Mazbānītis atiet no Stendes (06.35) — Talsi (pienāk 07.40, atiet 07.55) — Valdgale (08.28) — Indiņi (09.18) — Cīruļi (10.10) — Plintiņi (11.11) — Dundaga (12.09) — Kurči (12.55) — Mazirbe (15.15) — Sīkrags (16.01) — Lielirbe (16.57) — Miķeļtornis (18.00) — Lūžņa (18.48) — Ovīši (19.58) — Jaunupe (20.38) — Bušnieki (21.37) — Ventspils (pienāk 22.40).

Ventspils (atiet 07.40) — Bušnieki (08.38) — Jaunupe (09.31) — Oviši (10.25) — Lūžņa (11.26) — Miķeļtornis (12.21) — Lielirbe (13.20) — Sīkrags (14.07) — Mazirbe (15.20) — Kurči (17.19) — Dundaga (18.18) — Plintiņi (19.07) — Cīruļi (20.17) — Indiņi (21.01) — Valdgale (21.55) — Talsi (pienāk 22.24, atiet 22.43) — Stende (pienāk 23.50). Vilciens uz Rīgu no Stendes stacijas atiet 01.49.

Valdgale—Mērsrags

labot šo sadaļu

Valdgale—Roja

labot šo sadaļu
  •  
    Valdemārpils dzelzceļa atzara atklāšana (1930)
  •  
    Valdemārpils stacija (1930)
  •  
    Valdemārpils dzelzceļa stacijas ēka mūsdienās
  •  
    Dzelzceļa tilts pie Rojas (1948)

Ventspils—Pope—Dundaga

labot šo sadaļu

Dzelzceļa stacijas

labot šo sadaļu

Stende

labot šo sadaļu

Stendes dzelzceļa stacija atvērta 1901. gadā līdz ar dzelzceļa līnijas Ventspils-Ribinska atklāšanu. Stacija atrodas posmā Ventspils —Tukums, Talsu novada Stendes pilsētā. Pirms Pirmā pasaules kara būvētā stacijas ēka nebija saglabājusies, tādēļ 1923. gadā pēc arhitekta A. Medlingera projekta uzbūvēja jaunu stacijas ēku gan šaursliežu, gan platsliežu dzelzceļa apkalpošanai. Stacijas ēka saglabājusies līdz mūsdienām.[3]

Talsi

labot šo sadaļu

Talsu stacija bija līniju starpstacija ar lielāko pasažieru un kravu apgrozību, jo apkalpoja vienīgo pilsētu un lielāko apdzīvoto vietu starp abiem līnijas galapunktiem. 1930. gadā pēc arhitektes Lidijas Grīnbergas projekta uzcelta jauna stacijas ēka. Pēc dzelzceļa likvidācijas stacija kalpo Talsu autoostas vajadzībām.[4]

Ventspils

labot šo sadaļu

Ventspils dzelzceļa pasažieru stacijas ēka atrodas Dzelzceļnieku ielā 1 un tās ēkai ir piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss.

Kuriozi

labot šo sadaļu

«Tauta stāsta tā — pa sliedēm braucis vilciens, bet pa ceļu gājusi vecmāmiņa. Labas sirds cilvēks, konduktors uzaicinājis māmiņu sēsties vilcienā — gabaliņu pavizināšot. «Paldies, dēls,» tā atteikusi. «Es šoreiz nevaru kavēties, man jāsteidzas!»» (Jaunākās Ziņas, 1937. gads).

«Jānim Prinčem no Sarkanmuižas pagasta Ovīšu ciema zemes robežas saiet ar dzelzceļa teritoriju. Viņš ņēmis un pārcēlis sava īpašuma sētu, iežogojot arī gabalu dzelzceļa teritorijas un to izmantojis lauksaimniecībai. Dzelzceļš tādu jaunu «zemes dalīšanu» nav atzinis, kādēļ pret žoga pārcēlāju sastādīts protokols.» (Ventas Balss, 1936. gads).

Literatūra

labot šo sadaļu
  • T. Altbergs, K. Augustāne, I. Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. R: Jumava, 2009, 130.-135. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ VENTSPILS – POPES – DUNDAGAS DZELZCEĻŠ ATKLĀTS (1934.) dundagasvesture.wordpress.com
  2. ↑ 2,0 2,1 «Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļš 1916-1963». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. janvārī. Skatīts: 2011. gada 7. septembrī.
  3. ↑ www.zudusilatvija.lv
  4. ↑ «www.zudusilatvija.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 7. septembrī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Stendes—Ventspils_lauku_dzelzceļi&oldid=4112367"