Sigismunds I Vecais

(Pāradresēts no Sigismunds Vecais)

Sigismunds I Vecais (poļu: Zygmunt I Stary, lietuviešu: Žygimantas II Senasis, baltkrievu: Жыгімонт Стары; dzimis 1467. gada 1. janvārī, miris 1548. gada 1. aprīlī) bija Jagellonu dinastijas Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis no 1506. gada līdz savai nāvei 1548. gadā.

Sigismunds I Vecais
Zygmunt I Stary
Polijas karalis, Lietuvas lielkņazs
Amatā
1506. gada 19. augustā — 1548. gada 1. aprīlī
(kronēts 1507. gada 24. janvārī, Vāvelas katedrālē, Krakovā)
Priekštecis Aleksandrs Jagellons
Pēctecis Sigismunds II Augusts

Dzimšanas dati 1467. gada 1. janvārī
Kozeņice, Polijas karaliste
(Mazovijas vojevodiste, Karogs: Polija Polija)
Miršanas dati 1548. gada 1. aprīlī
Krakova, Polijas karaliste
(Mazpolijas vojevodiste, Karogs: Polija Polija)
Apglabāts Vāvelas katedrāle, Krakova, Karogs: Polija Polija
Dinastija Jagellonu dinastija
Tēvs Kazimirs IV Jagellons
Māte Austrijas Elizabete (Elżbieta Rakuszanka)
Dzīvesbiedrs(-e) 1. Barbara Zāpoja (Barbara Zápolya)
2. Bona Sforca (Bona Sforza)
Bērni 8 bērni laulībā, 3 ārlaulībā, to skaitā Izabella Jagailiete, Sigismunds II Augusts, Anna Jagailiete, Katrīna Jagailiete
Reliģija katolisms
Paraksts

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Sigismunds I Vecais bija karaļa Jagaiļa mazdēls, Polijas karaļa Kazimira IV un Hābsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperatora Albrehta II meitas Austrijas Elizabetas jaunākais dēls (ģimenē kopumā bija 13 bērni). Polijā un Lietuvā valdīja pēc vecāko brāļu, karaļu Jana I un Aleksandra nāves. Sigismunda I Vecā brālis Vladislavs II 1471. gadā kļuva par Bohēmijas karalistes, bet 1490. gadā - par Ungārijas karalistes karali.

Sigismunda I varas laikā Jagellonu dinastija zaudēja iespēju nostiprināties Bohēmijas un Ungārijas troņos. Lajoša II nāve 1526. gada Mohāčas kaujā ļāva abiem troņiem pāriet Hābsburgu rokās. Sigismunds I arī palaida garām iespēju iegūt Rietumpomerāniju, lai arī Ščecinas princis Boguslavs X 1503. gadā piedāvājās kļūt par Polijas vasali, 1513. gadā pievienoties Polijai un 1518. gadā noslēgt mūžīgu savienību. Daļa poļu augstmaņu atbalstīja šo ideju, kamēr Mazpolijas augstmaņi tai pretojās. Mazpolijai bija svarīgi uzturēt labas attiecības ar Hābsburgiem, kas Pomerāniju uzskatīja par sev pakļautu teritoriju. 1529. gada vienošanās ļāva Brandenburgas kūrfirstam kļūt par Rietumpomerānijas valdnieku.[1]

Polijas un Vācu ordeņa konflikti izraisīja 1520.-21. gada karu. Pēdējā Ordeņa lielmestra Albrehta Hohencollerna pāriešana luterismā un Prūsijas hercogistes nodibināšana, noveda pie mierīgu attiecību izveidošanās. Albrehts saņēma vietu Polijas Senātā.

Sigismunds I noraidīja pāvesta un Hābsburgu aicinājumus karot pret Osmaņu impēriju, 1533. gadā noslēdzot “mūžīgo mieru” ar osmaņiem.

Sigismunda I Vecā laikā Polijā tika formalizēts nihil novi princips valsts pārvaldē. Līdz ar pēdējā Mazovijas kņaza nāvi 1526. gadā Polijas kronis anektēja Mazoviju. Cīņā ar Maskavas lielkņazu Vasiliju III tika zaudēta Smoļenska. Pateicoties Sigismunda I Vecā otrajai sievai Bonai Sforcai no Milānas valdnieku Sforcu dzimtas, Polijā un Lietuvā ieradās itāļu mākslinieki un uzplauka renesanses kultūra.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Jagaiļa dzimtas valdnieks  
Priekštecis:
Aleksandrs Jagellons
Polijas karalis
1506 — 1548
Pēctecis:
Sigismunds II Augusts
Priekštecis:
Aleksandrs Jagellons
Lietuvas dižkunigaitis
1506 — 1548
Pēctecis:
Sigismunds II Augusts