Sigismunds I Vecais
Sigismunds I Vecais (poļu: Zygmunt I Stary, lietuviešu: Žygimantas II Senasis, baltkrievu: Жыгімонт Стары; dzimis 1467. gada 1. janvārī, miris 1548. gada 1. aprīlī) bija Jagellonu dinastijas Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis no 1506. gada līdz savai nāvei 1548. gadā.
Sigismunds I Vecais Zygmunt I Stary | |
---|---|
Polijas karalis, Lietuvas lielkņazs | |
Amatā 1506. gada 19. augustā — 1548. gada 1. aprīlī (kronēts 1507. gada 24. janvārī, Vāvelas katedrālē, Krakovā) | |
Priekštecis | Aleksandrs Jagellons |
Pēctecis | Sigismunds II Augusts |
| |
Dzimšanas dati |
1467. gada 1. janvārī Kozeņice, Polijas karaliste (Mazovijas vojevodiste, Polija) |
Miršanas dati |
1548. gada 1. aprīlī Krakova, Polijas karaliste (Mazpolijas vojevodiste, Polija) |
Apglabāts | Vāvelas katedrāle, Krakova, Polija |
Dinastija | Jagellonu dinastija |
Tēvs | Kazimirs IV Jagellons |
Māte | Austrijas Elizabete (Elżbieta Rakuszanka) |
Dzīvesbiedrs(-e) |
1. Barbara Zāpoja (Barbara Zápolya) 2. Bona Sforca (Bona Sforza) |
Bērni | 8 bērni laulībā, 3 ārlaulībā, to skaitā Izabella Jagailiete, Sigismunds II Augusts, Anna Jagailiete, Katrīna Jagailiete |
Reliģija | katolisms |
Paraksts |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuSigismunds I Vecais bija karaļa Jagaiļa mazdēls, Polijas karaļa Kazimira IV un Hābsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperatora Albrehta II meitas Austrijas Elizabetas jaunākais dēls (ģimenē kopumā bija 13 bērni). Polijā un Lietuvā valdīja pēc vecāko brāļu, karaļu Jana I un Aleksandra nāves. Sigismunda I Vecā brālis Vladislavs II 1471. gadā kļuva par Bohēmijas karalistes, bet 1490. gadā - par Ungārijas karalistes karali.
Sigismunda I varas laikā Jagellonu dinastija zaudēja iespēju nostiprināties Bohēmijas un Ungārijas troņos. Lajoša II nāve 1526. gada Mohāčas kaujā ļāva abiem troņiem pāriet Hābsburgu rokās. Sigismunds I arī palaida garām iespēju iegūt Rietumpomerāniju, lai arī Ščecinas princis Boguslavs X 1503. gadā piedāvājās kļūt par Polijas vasali, 1513. gadā pievienoties Polijai un 1518. gadā noslēgt mūžīgu savienību. Daļa poļu augstmaņu atbalstīja šo ideju, kamēr Mazpolijas augstmaņi tai pretojās. Mazpolijai bija svarīgi uzturēt labas attiecības ar Hābsburgiem, kas Pomerāniju uzskatīja par sev pakļautu teritoriju. 1529. gada vienošanās ļāva Brandenburgas kūrfirstam kļūt par Rietumpomerānijas valdnieku.[1]
Polijas un Vācu ordeņa konflikti izraisīja 1520.-21. gada karu. Pēdējā Ordeņa lielmestra Albrehta Hohencollerna pāriešana luterismā un Prūsijas hercogistes nodibināšana, noveda pie mierīgu attiecību izveidošanās. Albrehts saņēma vietu Polijas Senātā.
Sigismunds I noraidīja pāvesta un Hābsburgu aicinājumus karot pret Osmaņu impēriju, 1533. gadā noslēdzot “mūžīgo mieru” ar osmaņiem.
Sigismunda I Vecā laikā Polijā tika formalizēts nihil novi princips valsts pārvaldē. Līdz ar pēdējā Mazovijas kņaza nāvi 1526. gadā Polijas kronis anektēja Mazoviju. Cīņā ar Maskavas lielkņazu Vasiliju III tika zaudēta Smoļenska. Pateicoties Sigismunda I Vecā otrajai sievai Bonai Sforcai no Milānas valdnieku Sforcu dzimtas, Polijā un Lietuvā ieradās itāļu mākslinieki un uzplauka renesanses kultūra.
Atsauces
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sigismunds I Vecais.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Polijas karaļu zīmogi ar pilniem tituliem
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
---|---|---|---|---|
Jagaiļa dzimtas valdnieks | ||||
Priekštecis: Aleksandrs Jagellons |
Polijas karalis 1506 — 1548 |
Pēctecis: Sigismunds II Augusts | ||
Priekštecis: Aleksandrs Jagellons |
Lietuvas dižkunigaitis 1506 — 1548 |
Pēctecis: Sigismunds II Augusts |