Serbijas egle
Serbijas egle (latīņu: Picea omorika) ir vienmāju priežu dzimtas mūžzaļš skujkoks. Dabā ļoti reti sastopama kokaugu suga, kas aug Serbijā un Bosnijā un Hercegovinā. Bieži tiek kultivēta un audzēta apstādījumos.
| Serbijas egle Picea abies | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Kailsēkļi (Pinophyta) |
| Klase | Skujkoku klase (Pinopsida) |
| Rinda | Priežu rinda (Pinales) |
| Dzimta | Priežu dzimta (Pinaceae) |
| Ģints | Egles (Picea) |
| Suga | Serbijas egle (P. omorika) |
| Izplatība | |
 | |
 Serbijas egle Vikikrātuvē | |
Atklāšana
labot šo sadaļuSugu 1875. gadā atklāja serbu botāniķis Josifs Pančičs uz Taras kalna pie Zaovinas ciema. Latīņu nosaukums "omorika" tika dots pēc šīs sugas vietējā nosaukuma serbu valodā. Serbijā sugu sauc arī par Pančiča egli (serbu: Панчићева оморика) par godu atklājējam.
Augšanas rajons
labot šo sadaļuSerbijas egle aug gandrīz tikai ap 60 hektāru lielā rajonā Drinas upes ielejā rietumu Serbijā un austrumu Bosnijā un Hercegovinā, Višegradas apkaimē augstumos ap 800—1600 metru v.j.l. kaļķakmens kalnos. Vēlāk atrastas vēl trīs mazas atsevišķas augšanas vietas.[1] Abās valstīs egle tiek aizsargāta ar liegumu izveidi visās augšanas vietās.[2][3] Līdz pleistocēna ledus laikmetam bijusi plaši izplatīta Eiropā.[4]
Apraksts
labot šo sadaļuSerbijas egles parastais augstums ir ap 20 metru, var sasniegt līdz 40 metriem. Stumbra diametrs var sasniegt 1 metru.[4] Vainags šauri piramidāls, gandrīz kolonnas veida ar īsiem, atstāvošiem piepaceltiem zariem. Augstāk kalnos sastopami eksemplāri ar šaurāku, zemāk — ar platāku vainagu. Jaunie dzinumi pelēkbrūni, dzeltenbrūni vai gaišbrūni, ar daudziem matiņiem.
Miza plāna, tumši brūna. Skujas 10—20 mm garas, zilgani zaļas, saplacinātas. Čiekuri 4—7 cm gari, paplašināti vidusdaļā, jauni tumši violeti līdz gandrīz melniem, briedumā tumši brūni.[5][6] Čiekuri parādās 12—15 gadu vecumā. Dabā dzīvo līdz 300 gadiem.[7]
Audzēšana
labot šo sadaļuĀrpus dabiskā areāla Serbijas eglei ir liela nozīme dārzkopībā, jo tā ir dekoratīvs koks lielos parkos, Ziemeļeiropā un Ziemeļamerikā to augstu vērtē par interesanto vainaga formu un spēju augt dažādās augsnēs, ieskaitot sārmainas, mālainas, skābas un smilšainas augsnēs, lai gan tās dod priekšroku mitram smilšmālam. Turklāt mežsaimniecībā to audzē nelielos daudzumos Ziemsvētku eglīšu, koka un papīra ražošanai, it īpaši Ziemeļeiropā, lai gan lēnākā augšana padara to mazāk noderīgu nekā parasto egli.
Ierobežotā areāla dēļ tās nav svarīgs savvaļas dzīvnieku barības avots, bet nodrošina paslēptuves putniem un maziem zīdītājiem.
Ziemcietīgas, relatīvi dūmu un gāzu izturīgas. Vairumā gadījumu nav prasīgas pret augsnes un klimatiskajiem apstākļiem, taču, tāpat kā parastā egle, gaisa mitruma prasīgas.
Papildus klasiskajai augstkalnu šaurvainaga formai, izveidotas arī šķirnes ar ķegļveida vainagu (Gnom), ar ilgstoši dzeltenām skujām (Aurea), bezstumbra ložņājoša forma (Expansa), pundurformas (Nana, Karel, Minima), ar nokareniem zariem (Pendula Bruns) un citas.[7][8]
Attēlu galerija
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Serbijas egle |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Vukicevic, Emilija (1982). Decorative dendrology. Belgrade: Economic and Financial Guide.
- ↑ Pančićeva omorika
- ↑ «NATURE PROTECTION - INTERNATIONAL STANDARDS AND SITUATION IN BOSNIA AND HERZEGOVINA (PDF). Konjic: Association for Environmental Protection Zeleni Neretva Konjic. 2012. p. 37—38 . Retrieved July 29, 2018 .». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 5. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 14. maijā.
- ↑ 4,0 4,1 Farjon, A. (1990). Pinaceae. Drawings and Descriptions of the Genera. Koeltz Scientific Books ISBN 3-87429-298-3
- ↑ Rushforth, K. (1987). Conifers. Helm ISBN 0-7470-2801-X.
- ↑ Rushforth, K. (1999). Trees of Britain and Europe. Collins ISBN 0-00-220013-9.
- ↑ 7,0 7,1 Ель на сайте Энциклопедия декоративных садовых растений
- ↑ Крюссман Г. Хвойные породы / Пер. с нем. — М.: Лесная промышленность, 1986. — С. 164—165. — 256 с. — 7500 экз. — ISBN 3-489-60222-6.