Senegālas galago
Senegālas galago (Galago senegalensis) jeb bušbēbijs ir lemurveidīgo kārtas (Lemuriformes) mazo galago ģints (Galago) suga. Lielās apaļās acis un milzīgās ausis Senegālas galago padara par vienu no neparastākajiem Āfrikas džungļu iemītniekiem. Visas sešas galago sugas dzīvo Āfrikā, taču Senegālas galago sastopams visplašākajā teritorijā.
| Senegālas galago Galago senegalensis É. Geoffroy, 1796 | |
|---|---|
 Senegālas galago | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Primāti (Primates) |
| Apakškārta | Slapjdeguna pērtiķi (Strepsirrhini) |
| Infrakārta | Lemurveidīgie (Lemuriformes) |
| Virsdzimta | Lori (Lorisoidea) |
| Dzimta | Galago (Galagidae) |
| Ģints | Mazie galago (Galago) |
| Suga | Senegālas galago (Galago senegalensis) |
| Izplatība | |
 | |
 Senegālas galago Vikikrātuvē | |
Izskats un sazināšanās
labot šo sadaļu
Senegālas galago ķermeņa garums ir apmēram 16-20 cm, astes garums 23-25 cm. To svars ir 100-300 g.[1] Ir sabiedrisks; meklējot barību, apvienojas ģimeņu baros. Galago ir izteikti lielas acis un ausis. Lai lēkājot starp zariem nesavainotu savas lielās ausis, galago tās noliec uz leju. Acis ir ļoti jūtīgas, acu zīlītes dienā ir kā mazas vertikālas svītriņas. Naktī tās aizpilda gandrīz visu acs virsmu, lai labāk redzētu. Lai labāk varētu atsperties, pakaļkājas ir garākas par priekškājām. Pagarinātie gūžas kauli vienmērīgi sadala spēku, atsperoties no stāvus pozīcijas. Priekšējo un pakaļējo ekstremitāšu pirksti galos ir saplacināti, tiem ir biezi spilventiņi, lai dzīvnieks varētu labāk satvert stumbru un zaru. Galago sazinās ar jautriem saucieniem sasveicinoties, briesmu brīžos - raudas.
Dzīvesveids
labot šo sadaļuSenegālas galago ir nakts dzīvnieks. Dienu viņš pārsvarā guļ iekāries zarā. Bieži vienviet sapulcējas pat 20 dzīvnieki. Pievakarē galago pamostas un mazos ģimeņu baros dodas meklēt barību. Augu nakti grupas klejo, katra ģimene pārmeklē sešus līdz astoņus hektārus lielu teritoriju. Ar skaļiem saucieniem, kas atgādina bērna raudas, neļauj tuvoties citām galago grupām. Rīta pusē naidīgums izzūd un vairākas ģimenes kopā dodas pie miera. Katra ģimene savu teritoriju iezīmē ne tikai ar balsi, bet arī smaržu. Uz zariem, lapām un visiem jauniem nepazīstamiem priekšmetiem, kurus dzīvnieki atrod savā teritorijā, viņi atstāj savu urīnu. Tipiskā galago ģimenes barā ir pieaudzis tēviņš, grūsna mātīte, kā arī jaunie dzīvnieki - iepriekšējā metiena mazuļi. Nereti šai grupai pievienojas vēl viena vai divas mātītes ar mazuļiem. Pieaugušie tēviņi parasti necieš savā barā konkurentu. Viņi cīnās tik ilgi, kamēr viens no sāncenšiem atzīst zaudējumu un atkāpjas. Iecietīgākie tēviņi kļūst tikai laikā, kad mātīte attālinās no bara, lai laistu pasaulē mazuļus.
Barība
labot šo sadaļuLietus periodā galago pārtiek galvenokārt no kukaiņiem, piemēram, vabolēm un kāpuriem, kurus ķer lecot tiem virsū. Galago ir tik izveicīgi, ka var noķert mazus rāpuļus un peles. Koku zaros var pārvietoties klusi klusi, tādēļ neviens mazs dzīvnieks nevar būt pasargāts. Galago ēdienkarte lietus periodā ir diezgan bagāta: tajā ir ne tikai dzīvnieki, bet arī ziedi, augļi, ziedputekšņi, nektārs, un meža bišu medus. Sausuma periodā galago ir spiests iztikt ar nabadzīgāku pārtiku. Ja var, galago ķer zirnekļus un termītus, dažkārt nograuž akāciju un citu koku mizu.
Vairošanās
labot šo sadaļuGalago dzimumgatavību sasniedz 8 mēnešu vecumā. Galago pārojas lietus perioda beigās, jo vairošanās ir atkarīga no laika apstākļiem. Piemēram, Ugandas ziemeļos, kur lietus periods ir divas reizes gadā, arī galago ir dzimumaktīvi divas reizes gadā. Reģionos, kur lietus periods ir tikai vienu reizi, galago pārojas reizi gadā. Reģionos, kur šie dzīvnieki pārojas tikai vienu reizi gadā, biežāk dzimst divi, dažreiz pat trīs mazuļi. Citos reģionos vairākums mātīšu dzemdē tikai vienu mazuli. Mazuļa svars piedzimstot ir 15 grami. Kad tuvojas dzemdības, mātīte sāk izvairīties no tēviņa. tas ir aizsardzības reflekss, jo tēviņš var nogalināt jaundzimušos. Pirmās trīs diennaktis pēc dzemdībām māte uzturas slēpnī, baro un sargā savus pēcnācējus. Pēc tam naktī viņa atstāj savus mazuļus ligzdā, bet pati dodas baroties. Reizēm bērnus nēsā līdzi. Mazie cieši turas pie mātes kažoka, asti apvijuši viņai ap kaklu. Pēc sešām nedēļām jaunie galago pārtrauc zīst māti, bet pēc astoņām nedēļām jau paši prot atrast barību. Četru mēnešu vecumā viņi kļūst patstāvīgi. Nebrīvē, kur galago baro katru dienu, tie var vairoties augu gadu.
Galago un cilvēki
labot šo sadaļuGalago ir viegli noķert, tāpēc afrikāņu ciltis šo dzīvnieku audzējušas kā mājdzīvnieku. Pirmās problēmas parādījās 1940. gadā, kad lielu daļu Āfrikas iedzīvotāju skāra dzeltenā drudža epidēmija. Ir pierādīts, ka galago var pārnēsāt šīs slimības izraisītāju. Cilvēki no galago inficējas ar odu starpniecību. Pēc vakcinācijas saslimstība ievērojami samazinājās. Daudzu zooloģisko dārzu nakts paviljonos var novērot Senegālas galago.