Lemurveidīgie
Lemurveidīgie (Lemuriformes) ir vienīgā mūsdienās dzīvojošo slapjdeguna pērtiķu (Strepsirrhini) infrakārta, kurā ir 2 virsdzimtas: Madagaskarā dzīvojošie lemuri un lori no Āfrikas un Āzijas.[1] Tomēr starp sistemātiķiem nav vienprātības par lemurveidigo infrakārtas sistemātiku. Ir zinātnieki, kas lemurveidīgo infrakārtā sistematizē tikai lemurus, bet lorus izdala atsevišķā lorveidīgo infrakārtā (Lorisiformes).[2]
| Lemurveidīgie Lemuriformes (Gregory, 1915) | |
|---|---|
 Kaķu lemurs (Lemur catta) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Primāti (Primates) |
| Apakškārta | Slapjdeguna pērtiķi (Strepsirrhini) |
| Infrakārta | Lemurveidīgie (Lemuriformes) |
| Iedalījums | |
|
2 virsdzimtas: | |
 Lemurveidīgie Vikikrātuvē | |
Kopīgās īpašības
labot šo sadaļuVisiem slapjdeguna pērtiķiem, izņemot slaidpirkstaiņus, ir zobu-ķemme: priekšzobi un ilkņi aug tādā veidā, kas ir piemēroti kažoka tīrīšanai un izķemmēšanai.[3] Kažoka kopšanai ir vēl viena adaptācija - tualetes nags, kas aug uz pēdas otrā pirksta, toties īkšķis gan plaukstām, gan pēdām novietots pretī pārējiem pirkstiem. Lemurveidīgajiem tāpat kā pārējiem primātiem ir 5 pirksti gan rokām, gan kājām. Lielākajai daļai sugu pirkstu nagi ir plakani. Smadzeņu lielums pret ķermeņa masu ir mazāks kā to radiniekiem no sausdeguna pērtiķu apakškārtas, kas liecina par zemāku inteliģenci. Toties tiem ir labāk attīstīta oža.
Sistemātika
labot šo sadaļu- Lemurveidīgo infrakārta (Lemuriformes)
- virsdzimta Lemuri (Lemuroidea)
- dzimta Indri (Indriidae)
- dzimta Lemuri (Lemuridae)
- dzimta Peļlemuri (Cheirogaleidae)
- dzimta Slaidlemuri (Lepilemuridae)
- dzimta Slaidpirkstaiņi (Daubentoniidae)
- virsdzimta Lori (Lorisoidea)
- virsdzimta Lemuri (Lemuroidea)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Taxonomic Tree: Lemuriformes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 22. augustā. Skatīts: 2013. gada 23. augustā.
- ↑ «Primates as an Adaptive Array». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 16. maijā. Skatīts: 2013. gada 23. augustā.
- ↑ Cartmill, M.; Smith, F. H. (2011). The Human Lineage. John Wiley & Sons. ISBN 978-1-118-21145-8.