Sandis Ģirģens
Sandis Ģirģens (dzimis 1980. gada 11. maijā[nepieciešama atsauce] Varakļānos) ir latviešu jurists (zvērināts advokāts)[1] un politiķis, bijis Latvijas Republikas iekšlietu ministrs. Pārstāvējis partiju "Par cilvēcīgu Latviju" (agrākā KPV LV), šobrīd ir partijas "Republika" priekšsēdētājs.
| Sandis Ģirģens | |
|---|---|
 Sandis Ģirģens 2019. gadā | |
| Latvijas Republikas iekšlietu ministrs | |
|
Amatā 2019. gada 23. janvāris — 2021. gada 3. jūnijs | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | Arturs Krišjānis Kariņš |
| Priekštecis | Rihards Kozlovskis |
| Pēctecis | Marija Golubeva |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1980. gada 11. maijā Varakļāni, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Dzīvo |
Rīga, Latvija |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
|
| Tēvs | Aivars Ģirģens |
| Māte | Elza Ģirģena |
| Dzīvesbiedrs(-e) | neprecējies |
| Bērni | dēls |
| Profesija | advokāts |
| Augstskola | |
| Reliģija | katolis |
Absolvējis Biznesa augstskolu "Turība", kur ieguvis bakalaura grādu tiesību zinātnēs. Individuāli praktizējošs zvērināts advokāts. Pēc tam pabeidzis Latvijas Universitātes maģistra studijas programmā "Diplomātija".
Politikā darbojas arī viņa jaunākais brālis Kaspars Ģirģens, kurš bijis Jēkabpils pašvaldības deputāts, pēc tam ievēlēts 13. Saeimā.[2][3]
2020. gadā, būdams iekšlietu ministrs, S. Ģirģens kandidēja uz Latvijas Futbola federācijas prezidenta amatu, taču vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja otrs kandidāts Vadims Ļašenko.[4]
Politiskā darbība labot šo sadaļu
Partijas KPV LV sastāvā S. Ģirģens kandidēja 13. Saeimas vēlēšanās, bet netika ievēlēts. 2019. gadā S. Ģirģens kļuva par Latvijas iekšlietu ministru Krišjāņa Kariņa Ministru kabinetā.
Uzsācis reformas Iekšlietu sistēmā (dienestu modernizācija, atalgojuma paaugstināšana, digitalizācija). Ministrs iniciēja ideju un Nodrošinājuma valsts aģentūra izstrādāja tipveida VUGD depo ēku projektus, kas būs par pamatu, lai uz šo projektu bāzes depo ēkas varētu tikt pielāgotas un izmantotas kā vienots iestāžu administratīvais centrs, pēc nepieciešamības papildinot projektus ar iekšlietu resorā esošo iestāžu funkcijām nepieciešamajām telpām.[nepieciešama atsauce]
2021. gada 18. martā atbalstīta iekšlietu ministra iniciatīva Iekšlietu ministrijas iesniegto projektu par 27,3 miljonu eiro piešķiršanu VUGD depo būvniecībai, kā arī ēkas iegādei un pielāgošanai Valsts policijas (VP) vajadzībām.
Ministra amatā aktīvi aizstāvējis ideju par 2009. gadā likvidētās Policijas akadēmijas atjaunošanas nepieciešamību modernā veidolā, valsts iekšējās drošības stiprināšanai, dibinot jaunu Iekšējās drošības akadēmiju ar modernizētām izglītības programmām personāla sagatavošanai iekšlietu dienestiem, tiesībaizsardzības un valsts drošības dienestu iestādēm.[nepieciešama atsauce]
Pēc Ralfa Nemiro atkāpšanās, 2020. gada 16. martā S. Ģirģens uz laiku kļuva arī par ekonomikas ministra amata pienākumu izpildītāju.[5] Iekšlietu ministra amatu zaudējis 2021. gada 3. jūnijā, kad "Par cilvēcīgu Latviju" ministri K. Kariņa valdībā tika aizstāti ar citu koalīcijas partiju pārstāvjiem.
2021. gada augustā S. Ģirģens izstājās no partijas "Par cilvēcīgu Latviju" (agrākā KPV LV), paziņojot par jaunas partijas veidošanu.[6] 2021. gada 17. septembrī kā līdzpriekšsēdētājs dibinājis centrisko partiju "Republika". 2022. gada 5. martā partijas biedru kongresā kļuva par partijas vienīgo vadītāju (jau iepriekš to bija pametis otrs līdzpriekšsēdētājs un dibinātājs Vjačeslavs Dombrovskis, paziņojot, ka neredz par iespējamu sadarboties ar brāļiem Sandi un Kasparu Ģirģeniem, kas pārņēmuši partijas vadību).[7]
2022. gada janvārī raidījumā "Nekā personīga" tika ziņots, ka S. Ģirģens, aizejot no ministra amata, ar padoto palīdzību noformējot to kā iznīcinātu, paturējis dienesta iPhone telefonu.[8] Politiķis raidījumu "Nekā personīga" brīdinājis par nepatiesas informācijas izplatīšanu, neslavas celšanu.[nepieciešama atsauce]
2022. gada 14. Saeimas vēlēšanās kandidēja no partijas "Republika!" saraksta, taču tas nepārvarēja 5% barjeru.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Pamest valsti vai kļūt par ministru Diena
- ↑ «Ar kāju atspert durvis un iesoļot Saeimā». Bauskasdzive.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 4. janvārī. Skatīts: 2019. gada 21. janvārī.
- ↑ «Topošais iekšlietu ministrs Ģirģens. Ko paveicis, ko plāno?». LA.lv (latviešu). Skatīts: 2019. gada 21. janvārī.
- ↑ «BIEDRI KONGRESĀ PAR LFF PREZIDENTU IEVĒL VADIMU ĻAŠENKO». LFF.lv. 2020. gada 3. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 11. martā.
- ↑ https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/kpv-lv-ekonomikas-ministra-amatam-virza-jani-vitenbergu.a351921/ LSM.lv. Skatīts: 2020.gada 17. martā
- ↑ Brāļi Ģirģeni veidos jaunu partiju Delfi
- ↑ jauns.lv. «Neredzot iespēju strādāt Ģirģena vadībā, Dombrovskis ar domubiedriem nolēmuši aiziet no "Republikas"».
- ↑ www.DELFI.lv. «Ģirģens aizejot paņēmis 'iPhone' telefonu; padotajai par izkārtošanu tagad tiesa». delfi.lv (latviešu), 2022-01-23. Skatīts: 2022-01-24.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Rihards Kozlovskis |
Latvijas iekšlietu ministrs 2019. gada 23. janvāris — 2021. gada 3. jūnijs |
Pēctecis: Marija Golubeva |