Rozes vārds

"Rozes vārds" (itāļu: Il nome della rosa) ir Itālijas rakstnieka Umberto Eko pirmais romāns. Pirmo reizi izdots 1980. gadā itāļu valodā. Sarakstīts vēsturiskā detektīva žanrā, izmantojot intelektuālu pieeju, kas apvieno semiotiku daiļliteratūrā, Bībeles analīzi, viduslaiku pētījumus un literatūras teoriju.

"Rozes vārds"
"Rozes vārds" latviešu valodā (Jāņa Rozes apgāds)
Autors(-i)	Umberto Eko
Oriģinālais nosaukums	Il nome della rosa
Vāka autors	Tomass Folks
Valsts	Itālija
Valoda	itāļu
Žanrs(-i)	vēsturiskais detektīvs
Izdevējs	Bompiani (Itālija)
Izdota	1980. gadā
Izdota latviski	"Jāņa Rozes apgāds" tulkotāja Dace Meiere
Tips	drukāts izdevums
Lappuses	576

Romānu angļu valodā 1983. gadā tulkojis Viljams Vīvers. Latviešu valodā 2015. gadā tulkots pārskatītais un labotais izdevums, tulkotāja Dace Meiere (par šo tulkojumu saņēma balvu kā 1998. gada labākā tulkotāja).

Romāns ir pārdots vairāk nekā 50 miljonos eksemplāru visā pasaulē, kļūstot par vienu no vislabāk pārdotajām grāmatām, kas jebkad izdotas. Tas ir saņēmis daudzus starptautiskus apbalvojumus, tai skaitā, prestižu Itālijas literāro Strega balvu 1981. gadā un Francijas literāro balvu tulkotajai ārzemju literatūrai Prix Medicis Étranger 1982. gadā.

1999. gadā franču laikraksts Le Monde ierindoja romānu 14. vietā 100 labāko 20. gadsimta grāmatu sarakstā (balsošanā piedalījās 17 000 lasītāju).

Sižets

Romāna darbība norisinās Itālijas klosterī 1327. gadā, septiņu dienu laikā. Franciskāņu mūks Bāskervilas Viljams un viņa rakstvedis, māceklis novicis Adss no Melkas abatijas benediktiešu klostera, ierodas vārdā nenosauktā klosterī, kas atrodas Itālijas ziemeļos, kalnu rajonā. Viljamam ir uzdevums organizēt teoloģiskās diskusijas starp pāvesta Jāņa XXII piekritējiem no Aviņonas un franciskāņiem, kuru dažādās grupas, kas aktīvi sludinājušas nabadzību kā dzīves veidu, 14. gadsimta sākumā tikušas vajātas par ķecerību. Notikumus, kuru liecinieks 1327. gadā bijis jaunais novicis Adss, viņš apraksta, jau būdams astoņdesmitgadīgs mūks. Romāns sarakstīts kā Adsa atmiņu vēstījums par senajiem notikumiem.

Klosterī noticis aizdomīgs nāves gadījums, miris manuskriptu ilustrators Adelmo no Otranto. Adelmo bijis prasmīgs ilustrators, īpaši attiecībā uz reliģiskiem jautājumiem. Klostera abats Abone no Fosanovas Viljamam lūdz izmeklēt Adelmo nāvi. Viljams izmeklēšanas laikā debatē ar vienu no vecākajiem mūkiem abatijā, aklo Burgosas Horhi, par teoloģisko nozīmi smiekliem, kurus Horhe nicina.

Nākamajā dienā mucā ar cūkas asinīm tiek atrasts miris Aristoteļa darbu zinātājs un grieķu un arābu valodas tulkotājs Salvemekas Venancijs. Sanvendelas Severīns, ārstniecības augu zinātājs, izstāsta Viljamam, ka uz Venancija mēles un pirkstiem bijuši melni traipi, kas liecina par indi. Retorikas zinātājs Upsālas Bencs atklāj Viljamam, ka bibliotekāram Hildešeimas Maleahijam un viņa palīgam Arundelas Berengārijam bijušas homoseksuālas attiecības, līdz Berengārijs pavedinājis Adelmo, kurš pēc tam izdarījis pašnāvību sava grēka dēļ. Vienīgie, kas zināja par šo grēku, bija Horhe un Venancijs. Neskatoties uz to, ka Maleahijs aizliedzis Viljamam un Adsam ieiet klostera Torņēkas augšējā stāvā izvietotajā bibliotēkā, viņi tomēr iekļūst bibliotēkā, kuras daudzās telpas veido labirintu, atklājot, ka ir jābūt slēptai telpai, kas nosaukta finis Africae ("Āfrikas gals", iespējamā pasaules ģeogrāfiskā mala). Stāvu zemāk, Skriptorijā, kurā katru dienu strādā mūki, viņi uz Venancija galda atrod grāmatu kopā ar dažām noslēpumainām piezīmēm. Kāds tomēr paspēj paņemt grāmatu, un viņi dzenas tam pakaļ, bet bez rezultātiem.

Nākamajā dienā Berengārijs ir pazudis, un tas rada aizdomas par jaunu slepkavību. Viljams uzzina, kā Monferatas Salvatore un klostera mantzinis Varādžines Remīgijs ir bijuši saistīti ar Dolčīno ķeceriem. Adss vakarā viens atgriežas izpētīt bibliotēku. Izejot no bibliotēkas caur virtuvi Torņēkas pirmajā stāvā, Adss sastop tur kādu tuvējā ciema zemnieku meiteni, jūtas savaldzināts un gūst savu pirmo seksuālo pieredzi. Pēc atzīšanās Viljamam Adsam netiek nekas pārmests, tomēr viņš joprojām jūtas vainīgs.

Ceturtajā dienā Berengārijs tiek atrasts noslīcis vannā, un uz viņa ķermeņa ir melni traipi, līdzīgi kā Venancijam. Šajā dienā klosterī uz pārrunām ierodas Aviņonas pārstāvji Podžeto kardināla Bertrando un inkvizitora Bernardo Gvidoni vadībā. Gvidoni ķeras pie slepkavību izmeklēšanas, bet ir noskaņots pie visa vainot ķecerus un burvestības. Inkvizitora ļaudis atraduši Salvatori un Adsa iemīlēto zemnieku meiteni, kā arī atraduši pie viņiem aizdomīgus priekšmetus, melnu kaķi un vistu. Gvidoni apsūdz viņus ķecerībā un burvestībās. Viņu liktenis par sadedzināšanu uz sārta ir izlemts. Adss ļoti pārdzīvo par meiteni, bet Viljams viņam liek klusēt, jo nekas vairs nav līdzams.

Labirinta (bibliotēkas) karte, ko Umberto Eco aprakstījis romānā "Rozes vārds"

Nākamās dienas teoloģiskās diskusijas laikā Severīns tiek atrasts miris savā laboratorijā. Pirms tam viņš Viljamam un Adsam bija pavēstījis par "savādas" grāmatas iegūšanu. Viņi neveiksmīgi cenšas to atrast. Notiek mantziņa Remīgija pratināšana. Draudot ar spīdzināšanu, inkvizitors Gvidoni panāk, ka Remīgijs atklāj savu ķecerīgo pagātni, kā arī nepatiesi atzīstas visās abatijā pastrādātajās slepkavībās. Reaģējot uz nesenajām traģēdijām abatijā, Horhe vada sprediķi par Antikrista atnākšanu.

Bibliotekārs Maleahijs sestās dienas rītā agrīnā sprediķa laikā ienāk baznīcā. Viņš ir tuvu nāvei, un sabrūkot viņa pēdējie vārdi ir par skorpioniem. Stikla meistars Morimondo Nikola izstāsta Viljamam, ka ikviens, kurš iecelts par bibliotekāru, vēlāk var kļūt par abatu. Viljams dodas uz bibliotēku meklēt pierādījumus. Abats Abone ir satraukts, ka Viljams nav atrisinājis noziegumu un ka inkvizīcija grauj viņa ietekmi, tāpēc viņš atlaiž Viljamu no izmeklēšanas veikšanas un liek nākamajā dienā doties prom. Tajā naktī Viljams un Adss vēlreiz iekļūst bibliotēkā un, nejauši atrisinot tās etimoloģisko mīklu, nonāk slepenajā istabā "Āfrikas galā".

Viljams un Adss atklāj Horhi, kas viņus gaida slepenajā istabā. Viņš atzīst, ka gadu desmitiem ir bījis īstais noteicējs abatijā, un viņa pēdējais upuris ir pats abats, kurš tagad ir iesprostots, lai nosmaktu otrajā ejā uz slepeno istabu. Viljams lūdz Horhem iedot grāmatu, kuras dēļ miruši mūki. Viljams ir sapratis, ka tā ir Aristoteļa poētikas grāmatas otrā daļa, kas jau sen uzskatīta par pazudušu, un Horhe to labprāt piedāvā. Pāršķirstot lappuses, kurās runāts par smieklu tikumiem, Viljams secina, ka Horhe, nespēdams iznīcināt šo pēdējo grāmatas eksemplāru, lappuses apsmērējis ar indi, pareizi pieņemot, ka lasītājam būs jālaiza pirksti, lai tās pāršķirtu. Viljams pats tālredzīgi uzvilcis cimdus. Viņš secina, ka Venancijs saindējās, lasot šo grāmatu. Berengārijs viņu atrada un, baidoties no atmaskošanas, aizvilka ķermeni uz mucu ar cūkas asinīm, pirms paņēma grāmatu pats un nomira vannā. Tad Horhe pamudināja bibliotekāru Maleahiju paņemt grāmatu no Severīna laboratorijas, kur Berengārijs to bija pārvietojis, tāpēc Maleahijs nogalināja Severīnu, atguva grāmatu un nomira pēc tās satura izpētes. Horhe apstiprina Viljama secinājumus un attaisno šo rīcību virkni kā daļu no dievišķā plāna.

Klostera iemītnieku nāves secībā un simbolikā atbilda Atklāsmes grāmatas septiņām bazūnēm, kas vēstī par apokalipsi: no debesīm krītoši priekšmeti (Adelmo lēciens no torņa), asins peļķes (Venancijs), inde no ūdens (Berengārijs), zvaigžņu trieciens (Severīna galva tika sasista ar debesu lodes modeli), skorpioni (uz ko atsaucās Maleahijs), siseņi un uguns. Šī secība, kas izmeklēšanas gaitā tika interpretēta kā apzināts sērijveida slepkavas nodoms, patiesībā bija Horhes shēmas nejaušs rezultāts. Sarunas beigās Horhe pagrābj grāmatu un sāk to plēst, ātrumā cenšoties apēst saindētās lapas. Ar Adsa bibliotēkā ienestu eļļas gaismekli Horhe izraisa bibliotēkā ugunsgrēku, pats ejot bojā. Uguns vecajos manuskriptos strauji uzliesmo un nav nekā, ar ko Viljams un Adss varētu tos glābt. Adss steidz pasaukt mūkus, tie mēģina nodzēst uguni, bet veltīgi. Ugunsgrēks izplatās arī uz visām pārējām abatijas ēkām, mūki un tuvējā ciema iedzīvotāji nespēj apdzēst ugunsgrēku. Viljams ar Adsu pārrunā slepkavības, Viljams nožēlo izmeklēšanas neveiksmes. Viljams un Adss dodas projām no abatijas.

Daudzus gadus vēlāk, savās gaitās nonākot bijušās abatijas tuvumā, Adss atgriežas abatijas drupās, pārmeklē tās un savāc atlikušos grāmatu fragmentus, ar domu galu galā izveidot nelelu bibliotēku.

Vēsturiskās atsauces

Grāmatā aprakstīta klostera dzīve 14. gadsimtā. Darbība notiek benediktīniešu abatijā laikā, kad starp franciskāņu un dominikāņu ordeņiem notika strīds par doktrīnām par absolūto Kristus nabadzību un apustulisko nabadzību. Grāmata izceļ šo spriedzi, kas viduslaiku laikmetā pastāvēja kristietībā: viena franciskāņu ordeņa frakcija (spirituāļi) pieprasīja, lai Baznīca pamestu visu bagātību. Dažas radikālākās sektas (ķeceri) sāka nogalināt turīgos, savukārt lielākā daļa franciskāņu un garīdznieki ķērās pie plašākas evaņģēlija interpretācijas. Fonā ir arī konflikts starp Svētās Romas imperatoru Ludvigu IV un pāvestu Jāni XXII, imperatoram atbalstot spirituāļus, bet pāvestam tos nosodot.

Vairāki grāmatas varoņi, piemēram, pāvesta pārstāvis, kardināls Bertrando, dominikāņu inkvizitors Bernardo Gvidoni, franciskāņu spirituāļu atzara vadonis Kasāles Ubertīno un franciskāņu ordeņa ģenerālministrs Čezēnas Mikēle, ir vēsturiskas personas, lai gan Eko viņu raksturojumos ne vienmēr ir vēsturiski precīzs.

Grāmatā mūks Viljams no Bāskervilas slepkavību izmeklēšanā pielieto loģikas metodes, atsaucoties uz tajā laikā dzīvojošo Viljamu Okamu un viņa "bārdas naža" principu.

Grāmatas adaptācijas

Pēc grāmatas motīviem 1986. gadā uzņemta tāda paša nosaukuma filma "Rozes vārds", kurā galvenajās lomās ir Šons Konerijs kā Viljams no Bāskervilas, F. Marijs Ābrahams kā inkvizitors Bernardo Gvidoni un Kristians Sleiters kā Adss. Šons Konerijs par šo lomu ieguva BAFTA kino balvu.

2019. gadā tika izlaists astoņu sēriju miniseriāls "Rozes vārds". Seriālā galvenajās lomās ir Džons Turturo kā Viljams no Bāskervilas, Ruperts Everets inkvizitora Bernardo Gvidoni lomā un Damians Hārdungs kā Adss.

Skatīt arī

• Laikraksta "Le Monde" 100 gadsimta grāmatas

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rozes vārds.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)