Roberts Lepsis
Roberts Lepsis (1896—1940) bija latviešu padomju karavadonis un drošības iestāžu darbinieks.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzimis 1896. gadā Rīgā kalpotāju ģimenē.
Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas biedrs kopš 1917. gada. Piedalījās Krievijas pilsoņu karā Sarkanajā armijā, 1918. gadā sāka dienestu Viskrievijas Ārkārtas komisijā (VĀK). 1919. gadā bija Permas Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs. Permā Lepsis iepazinās ar savu vēlāko sievu Aleksandru Lepsi, dzimušu Mogiļņikovu (1901—1977), kura 1919. gadā kļuva par Permas VĀK izmeklētāju, bet pēc dienesta atstāšanas ieguva augstāko medicīnas izglītību, strādāja par ķirurgu. Kopdzīves laikā pārim piedzima divi bērni.
1921. gadā kļuva par Jeņisejas guberņas VĀK priekšsēdētāju, 1923. gadā — par Turkestānas APSR Augstākā tribunāla Kasācijas kolēģijas locekli, 1926. gadā — par Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (AVPP) Robežsardzes pārvaldes priekšnieka palīgu. 1928. gadā iecelts par AVPP Augstākās robežsardzes skolas priekšnieka vietnieku un 1929. gadā — par tās priekšnieku. 1932. gadā kļuva par Aizbaikāla robežsardzes apgabala priekšnieku. 1937. gadā iecelts par Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) karaspēka priekšnieku Austrumsibīrijas novadā un par IeTK Robežas un iekšējās apsardzes galvenās pārvaldes priekšnieka palīgu.
Kopš 1938. gada pensijā. 1938. gada 27. aprīlī arestēts, apzūdzēts "kaitniecībā, spiegošanā un dalībā latviešu pretpadomju spiegošanas un kaitniecības organizācijā". 1940. gada 19. janvārī Augstākās tiesas Kara kolēģija piesprieda Lepsim nāvessodu, kas tika izpildīts tā paša gada 21. janvārī. Apglabāts Maskavas Donas kapos kopējā kapavietā. Reabilitēts 1956. gadā.