Vikipēdija

Reuge

Reuge (igauņu: Rõuge, veru: Rõugõ) ir lielciems (alevik) Igaunijas dienvidaustrumos, Veru apriņķī. Ciems ir Reuges pagasta centrs.

Reuge
Rõuge, Rõugõ
Lielciems
Reuges baznīca
Reuges baznīca
Reuge (Igaunija)
Reuge
Reuge
Koordinātas: 57°44′N 26°55′E / 57.733°N 26.917°E / 57.733; 26.917Koordinātas: 57°44′N 26°55′E / 57.733°N 26.917°E / 57.733; 26.917
Valsts Karogs: Igaunija Igaunija
Apriņkis Veru apriņķis
Iedzīvotāji (2021)[1]
 • kopā 435
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Reuge Vikikrātuvē

Ģeogrāfija

labot šo sadaļu

Ciems atrodas Hānjas augstienes rietumu nogāzē, Reuges upes senlejas ziemeļdaļā, 14 kilometrus uz dienvidiem no apriņķa galvaspilsētas Veru. Augstums virs jūras līmeņa — 118 metri.[2] Ciemata teritorijā atrodas Igaunijas dziļākais ezers — Reuges Lielezers (maksimālais dziļums 38 m); ciema tuvumā ir arī vēl 6 ezeri vienotā kaskādē, kas izveidojusies pēdējā apledojuma laika subglaciālā iegultnē: Valgjervs, Līnjervs, Kausjervs, Ratasjervs, Teugjervs un Kahrilajervs.

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, ciemā dzīvoja 444 cilvēki, no tiem 437 (98,4 %) — igauņi.[3]

Reuges ciemata iedzīvotāju skaits[4][5][6]:

Gads 1959 1970 1979 1989 2000 2011 2017 2018 2019 2020
Iedzīvotāji 80 218 458 475 545 444 453 428 434 425

Vēsture

labot šo sadaļu
 
Reuges ērģeles 1933. gadā

1563. gada rakstītajos avotos ir minēta Revgu muiža, kā arī Revvas muiža un Revvas ciems, 1585. gadā minēta Revga, 1587. gadā — Reuk Moiza, 1613. gadā — Reuda, Renda, 1627. gadā — Raugk Kuella.[7] Krievijas Impērijas armijas topogrāfiskajās kartēs (1846—1863), kurās bija iekļauta Līvzemes guberņa, muiža apzīmēta ar mz. Rauge.[8]

Reuges ciems 19. gadsimta beigās veidojās luterāņu baznīcas tuvumā. Pirmo reizi rakstītos avotos baznīca minēta 1613. gadā, taču, visticamāk, tā sākotnēji celta pirms Livonijas kara, un pašreizējā mūra ēka celta 1729.—1730. gadā šīs Ziemeļu karā nopostītās baznīcas vietā. Tās iekšienes rekonstrukcija tika veikta 1860. gadā. Altārglezna "Kristus pie krusta" tapusi pēc 1854. gada. Ērģeles izgatavoja brāļi Krīsi 1929. gadā; tajās ir 31 reģistrs, 8 manuāļi, 2147 caurules.[5]

Saglabājusies skolas ēka, kas tika uzcelta 1883. gadā tikai četru mēnešu laikā.[9] Pirmā draudzes skola Reugē tika dibināta jau 1688. gadā, bet kara un bada gados tās darbība tika apturēta. Draudzes skola savu pastāvīgo darbu sāka 1846. gadā (ar vācu mācību valodu).[5]

Reuges teritorijā atrodas sena apmetne, kas tikusi izmantota no 1. tūkstošgades vidus līdz 11. gadsimtam. Tai bija pagalms 850 m2 platībā, kultūrslāņa biezums 0,25—1 metrs. Uz austrumiem no apmetnes atrodas dzelzs laikmeta apmetne, tās platība ir 7000 m2, kultūrslāņa biezums 0,2—0,6 metri.[5]

Reuges ciems kā padomju administratīva vienība, kas pēc funkcijām un izmēriem līdzīga pagastam, tika izveidots 1977. gadā no Ala-Reuges ciemata, kas kļuva par tā kodolu, no lielākās daļas Mē-Reuges ciemata ziemeļaustrumos un Reuges ciemata rietumos. Kopš 1977. gada ciema robežas ietvēra arī bijušos ciematus Ēbikuoru dienvidaustrumos un Vanakūste dienvidos.[7]

Ievērojamas vietas

labot šo sadaļu

Viens no galvenajiem ciemata apskates objektiem ir vietējā daba, apkārtējās ielejas un ezeri. Hānjas augstienes ziemeļrietumos atrodas Reuges ezeru ainavu rezervāts; tā garums ir 10 kilometri, platums 1 kilometrs, platība 1210 hektāri.[5] No Pesapū skatu torņa, kas atrodas netālu no Reuges tūrisma centra, sākas pārgājienu taka, kas ved cauri Hinni kanjonam (Igaunijas dziļākajam smilšakmens kanjonam).[10]

Ļoti gleznains ir lūzums Reuges senlejā — Ēbikuorā (garums 300 metri, dziļums 15 metri, tulkojumā no igauņu valodas — Lakstīgalu ieleja), kur aug daudz ievu un kur pavasarī un vasaras sākumā dzied lakstīgalas. Gar Lakstīgalu ielejas malām atsegtas morēnas, zem 90 centimetrus biezas zilā māla kārtas šeit slēpjas vidēji 1,2 metrus biezs dolomīta slānis.[5]

Ciema teritorijā atrodas bijušās Reuges muižas parks; tā platība ir 6,6 hektāri, atrodas valsts aizsardzībā (pati muiža ir nopostīta).[11]

Ēbikuoras Ūdensdarbnīcu muzejs darbojas Ēbiku. Hidrauliskā darbnīca celta 20. gadsimta sākumā un izmantoja vietējo ūdens spēku, ar kuru tika darbinātas mašīnas un darbojās elektrību radošā turbīna. Padomju laikos šī darbība tika pārtraukta, taču, pateicoties uzņēmīgajiem vietējiem iedzīvotājiem un ES Reģionālajam fondam, hidrocehs tika atjaunots sākotnējā formā. Papildus tam ēkas otrajā stāvā tika atvērta ekspozīcija, kas sastāv no seniem sadzīves priekšmetiem un vēsturisku fotogrāfiju, avīžu un citu materiālu kopijām.[12]

Piemineklis par godu divsimt Brīvības cīņās kritušajiem atklāts 1926. gadā, uzspridzināts 1945. gadā, turpat netālu aprakta bronzas karavīra figūra un pieminekļa pamatne. Pēc kāda laika vietējais mākslinieks Aksels Olmans kopā ar Augustu Kirhu un Osvaldu Kimasku statuju pārcēla uz savām mājām. Atjaunotais piemineklis tika atkārtoti atklāts 1988. gada rudenī. Bronzas figūra ir 2,28 metrus augsta un sver 320 kilogramus. Piemineklis ir iekļauts Igaunijas Valsts kultūras pieminekļu reģistrā.[13]

Piemineklis "Igauņu māte" tika atklāts 2010. gada 26. jūnijā. Piemineklis izgatavots no pelēkā granīta, kas atvests no Udmurtijas, tā augstums ir 3,6 metri, svars — gandrīz 6 tonnas; izmaksas sastādīja gandrīz 1,7 miljonus kronu, no kurām aptuveni 60% sedza sabiedrības un dažādu institūciju ziedojumi.[14][15][16]

Attēli

labot šo sadaļu
  •  
    Skola
  •  
    Neatkarības kara piemineklis
  •  
    Muzejs
  •  
    Kausjerva ezers

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ https://andmed.stat.ee/et/stat/RLV003; Q97286236; pārbaudes datums: 3 jūlijs 2023.
  2. ↑ «Rõuge alevik, Estonia». GeoNames (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-12-20. Skatīts: 2020-01-06.
  3. ↑ Statistics Estonia. «NUMBER AND SHARE OF ESTONIANS BY PLACE OF RESIDENCE (SETTLEMENT), 31 DECEMBER 2011» (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-24. Skatīts: 2022-04-27.
  4. ↑ Kalev Katus, Allan Puur, Asta Põldma. «Reviewed population vital and census statistics. Võrumaa 1965-1990». Statistics Estonia (angļu). Tallinn, 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-08-02. Skatīts: 2020-01-06.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 «Rõuge alevik». eestigiid.ee (igauņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-07-09. Skatīts: 2020-01-06.
  6. ↑ Statistikaamet. «Asulate rahvaarv - Mehed ja naised, Vanuserühmad kokku». VKR (igauņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-11-29. Skatīts: 2020-06-09.
  7. ↑ 7,0 7,1 «Rõuge». Словарь эстонских топонимов (igauņu). Eesti Keele Instituut.
  8. ↑ «Военно-топографическая карта Российской Империи 1846-1863 гг. Лист 7-6 Печоры 1867 г.». ЭтоМесто (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-12-08. Skatīts: 2021-04-28.
  9. ↑ «5721 Rõuge kihelkonnakooli hoone». Kultuurimälestiste riiklik register (igauņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-10-27. Skatīts: 2020-01-06.
  10. ↑ «Rõuge valla hetkeolukorra ülevaade ja arengukava aastateks 2019–2035+». Riigi Teataja (igauņu). 2019. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-05-19. Skatīts: 2020-01-06.
  11. ↑ «Kaitsealune ala või üksikobjekt: Rõuge mõisa park (KLO1200106)». EELIS Infoleht (igauņu). Keskkonnaagentuur. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-05-19. Skatīts: 2020-01-06.
  12. ↑ «Rõuge muuseum». Ööbikuoru Hüdrotöökoda-muuseum (igauņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-26. Skatīts: 2020-01-06.
  13. ↑ «5722 Vabadussõja mälestussammas, V. Mellik, 1926 (pronks, graniit)». Kultuurimälestiste riiklik register (igauņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-05-19. Skatīts: 2020-01-06.
  14. ↑ Peep Varju. «Eesti Ema monument». Kultuur ja Elu (igauņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-07-16. Skatīts: 2020-01-06.
  15. ↑ Merike Tamm. «Eesti ema monument jõudis Rõugesse». Postimees (igauņu), 22.06.2010. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-05-19. Skatīts: 2020-01-06.
  16. ↑ «Монумент "Эстонской матери"». Visit Estonia. Официальный сайт туристической информации (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-12-02. Skatīts: 2020-01-06.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Reuge&oldid=4127279"