Lakstīgalas

putnu ģints
Šis raksts ir par putnu. Par ciemu skatīt rakstu Lakstīgala (ciems).

Lakstīgalas, lakstīgalu ģints (Luscinia) ir mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) ģints, kas apvieno 4 mūsdienās dzīvojošas dziedātājputnu sugas.[1] Nesenā pagātnē ģintī bija vairāk nekā 10 sugas, bet saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem atklājumiem ģintij ir veikta revīzija un no lakstīgalu ģints atdalītas vairākas jaunas ģintis.[1]

Lakstīgalas
Luscinia (T. Forster, 1817)
Zilrīklīte (Luscinia svecica)
Zilrīklīte (Luscinia svecica)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaMušķērāju dzimta (Muscicapidae)
ApakšdzimtaČakstīšu apakšdzimta (Saxicolinae)
ĢintsLakstīgalas (Luscinia)
Sinonīmi
  • Calliope
  • Cyanosylvia
Lakstīgalas Vikikrātuvē

Izplatība labot šo sadaļu

 
Lakstīgala (Luscinia luscinia) ir viena no trijām lakstīgalu ģints sugām, kas sastopama Latvijā
 
Rietumu lakstīgalas (Luscinia megarhynchos) tēviņam ir tikpat neuzkrītošs apspalvojums kā mātītei

Šīs ģints sugas mājo Eirāzijā, viena suga sastopama arī Aļaskā un Kanādas rietumos.[1] To kopējais izplatības areāls ir ļoti liels, sākot ar subarktiku un beidzot ar tropiem. Lielākā daļa sugu ligzdo mērenajā joslā.[2] Ziemeļu populācijas ir migrējošas, bet dienvidos mītošās ir nometnieces. Migrējošās sugas ziemo Āfrikas, Indijas un Dienvidaustrumāzijas tropu joslā.[2]

Latvijā labot šo sadaļu

Latvijā sastopamas 3 lakstīgalu ģints sugas - lakstīgala (Luscinia luscinia), zilrīklīte (Luscinia svecica) un rietumu lakstīgala (Luscinia megarhynchos).[3][4]

Izskats un īpašības labot šo sadaļu

Lakstīgalu ģints sugas ir maza auguma putniņi ar kompaktu uzbūvi. To ķermeņi ir 13—19 cm gari.[5] Visām sugām mātītes ir pelēkbrūnas un neuzkrītošas. Tēviņi atkarībā no sugas var būt tikpat pelēcīgi kā mātītes, piemēram, lakstīgalai un rietumu lakstīgalai (Luscinia megarhynchos), vai koši un krāsaini, piemēram, zilrīklītei (Luscinia svecica) un baltvēdera erickiņam (Luscinia phaenicuroides). Lakstīgalu ģints sugām ir spēcīgas kājas, jo pa zemi tās pārvietojas, lecot uz abām kājām.

Šīs ģints sugām dziesma ir sarežģīta un īpaši muzikāla. Viskrāšņākās dziesmas ir tipiskajām lakstīgalām.[2]

Uzvedība labot šo sadaļu

Ģints sugas ir teritoriāli putniņi un mājo mežos un krūmājos. Tie būvē smalkas, bļodveida ligzdas, kas visbiežāk novietotas biezos krūmos uz apakšējiem zariem. Tā kā šīs ģints sugas pamatā uzturas krūmos, tos ir grūti novērot, īpaši laikā, kad tie nedzied. Tos ir vieglāk novērot ziemošanas teritorijās, kur tie uzturas atklātākās teritorijās.[2] Ģints sugas barojas ar kukaiņiem, kāpuriem un citiem bezmugurkaulniekiem. Tās apmetas uz zema zara un vēro apkārtni, noskatot upuri. Barošanās pamatā notiek uz zemes. Medījums tiek meklēts arī, izlēkājot un pārskatot teritoriju.[6]

Sistemātika labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 1,2 World Bird List: Chats, Old World flycatchers, 2020
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Grimmett, Richard; Inskipp, Carol, Inskipp, Tim & Byers, Clive (1999): Birds of India, Pakistan, Nepal, Bangladesh, Bhutan, Sri Lanka, and the Maldives. Princeton University Press, Princeton, N.J. ISBN 0-691-04910-6
  3. «Mušķērāju dzimta». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. novembrī. Skatīts: 2012. gada 1. jūnijā.
  4. Rietumu lakstīgala Arhivēts 2015. gada 9. maijā, Wayback Machine vietnē. Putni.lv
  5. Robins and Chats[novecojusi saite]
  6. Svensson, Lars; Zetterström, Dan; Mullarney, Killian & Grant, P. J. (1999): Collins bird guide. Harper & Collins, London. ISBN 0-00-219728-6
  7. «Putni Daba». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. maijā. Skatīts: 2015. gada 3. jūlijā.

Ārējās saites labot šo sadaļu