Piepjvaboļu dzimta

Piepjvaboļu dzimta; Erotylidae Latreille, 1802
	Dacne hujiayaoi
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Kukaiņi (Insecta)
Kārta	Vaboles (Coleoptera)
Apakškārta	Visēdājas vaboles (Polyphaga)
Virsdzimta	Cucujoidea
Dzimta	Piepjvaboļu dzimta (Erotylidae)
Iedalījums
	apakšdzimta: Cryptophilinae Casey, 1900; apakšdzimta: Erotylinae Latreille, 1802; apakšdzimta: Languriinae Crotch, 1873; apakšdzimta: Loberinae Bruce, 1951; apakšdzimta: Pharaxonothinae Crowson, 1952; apakšdzimta: Xenoscelinae Ganglbauer, 1899;
	Piepjvaboļu dzimta Vikikrātuvē

Piepjvaboles (latīņu: Erotylidae) ir vaboļu dzimta, kurā ietilpst ap 3500 sugu.^[2] Tās ir mazas un vidēja lieluma vaboles,^[3] kas ārēji, pēc lieluma, krāsas un ekoloģijas ir līdzīgas melnuļiem.^[4]

Pētījumu vēsture

Pirmās sugas, kas mūsdienās ietilpst piepjvaboļu dzimtā, aprakstījis Kārlis Linnejs Systema Naturae 10 sējumā 1758. gadā. Tās viņš ievietojis plašās ģintīs Coccinella un Chrysomela. Dažus gadus vēlāk, 1775. gadā, Johans Kristians Fabricijs aprakstījis pirmās dzimtas ģintis (Erotylus un Tritoma), tad Pjērs Latreils 1792. gadā dibinājis vēl divas ģintis Triplax Herbst, 1793. un Dacne Latreille, 1796. 1802. gadā Latreils izdalījis Erotylidae, kā jaunu dzimtu.^[5]

Līdz ar jauno zemju atklāšanu ātri auga arī jaunās aprakstītās dzimtas sugu skaits. 1825. gadā Filogēns Augusts Jozefs Duponhels (franču: Philogène Auguste Joseph Duponchel) savā monogrāfijā ļoti plaši pētījis Erotylus ģinti, kura šobrīd sastāda vairākas ģintis Erotylinae apakšdzimtā.^[5]

Izplatība

Dzimtā ietilpst ap 3500 sugu,^[2]^[4]^[6] kas sastopamas visā pasaulē. Visvairāk sugu ir tropos. Ziemeļamerikā (Meksikas ziemeļos) ir zināma tikai 51 suga.^[7]

Vaboļu apraksts

Tās ir mazas vai vidējas vaboles, parasti 2–20 mm garas, tropos — 40 mm. Ķermenis ovāls vai iegarens un diezgan izliekts. No augšpuses parasti kailas (bez matiņiem), spožas, bieži ar spilgtām krāsām.^[3]

Galva izstiepta pronotumā gandrīz līdz acīm. Klipeuss (latīņu: clypeus) atdalīts no pieres ar izliektu stīpu un saplūst ar to. Acis veselas. Ūsas sastāv no 11 posmiem ar 3 līdz 5 posmainu vālīti; ūsas savienotas ar galvu acu priekšā pieres sānu malās.^[3]

Kāpuru apraksts

Episcapha quadrimacula sugas kāpurs no Filipīnu salām.

Kāpurs ir iegarens, gandrīz paralēlas vai vārpstveidīgas, gandrīz cilindriskas vai nedaudz plakanas formas. Krāsa balta līdz pelēkai, taču dažas sugas ar brūnām tergām vai pleirālo sklerītu. Garumā sasniedz 3–25 mm. Urogomfi ir vairākām sugām. Daudzas sugas ar dorsālām vai laterāliem pauguriem, granulām, sīkiem asiem izaugumiem. Izaugumi ir lielāki uz vairāk attālinātām tergām VII-VIII.^[4]

Vairošanas

Mātītes dēj olas uz sēnes, ar kuru tālāk barosies radies kāpurs. Primitīvo piepjvaboļu (Megalodacne, Dacne, Microsternus) kāpuri "ieurbjas" cietās piepēs. Vairāk evolucionāri attīstīto sugu kāpuri barojas uz bojātas sēnes virsmas vai attīstās sēnes ar mīkstu ķermeni iekšienē.^[4] Kāpuri, kas barojas ar pūstošām sēnēm, ir pelēki un pēc ārēja izskata līdzīgi mušu kāpuriem, un tie attīstās straujāk, nekā sugas, kas barojas ar nebojātām sēnēm.^[4]

Ekoloģija

Neotriplax lewisii vaboles uz sēnēm.

Pharaxonotha esperanzae vaboles un kāpurs uz mikrosporangija ar mikrosporām.

Kāpuri un pieaugušie īpatņi barojas ar bazīdijsēņu augļķermeņiem, kas aug uz pūstošas koksnes vai uz mikorizētām koku saknēm.^[4]

Ir atzīmēts, ka dažu sugu (piemēram Megalodacne ģints) pieaugušie īpatņi pulcējas lielās masās uz koka stumbra. Dažas piepjvaboles (Iscbyrus, Pseudiscbyrus) ir aktīvas naktī, kamēr citas (Tritoma, Triplax) ir aktīvas dienas laikā.^[4]

Klasifikācija

Filoģenētiskie izmeklējumi (kā morfoloģiskās, tā arī DNS secības ģenētiskās analīzes) parāda, ka Erotylidae un Languriidae dzimtas ir parafilētiski vienas grupas pārstāvji. Tādējādi Languriidae dzimtai ir jābūt ieslēgtai Erotylidae dzimtas sastāvā.^[2]^[8]

Atsauces un piezīmes

↑ Willy Kükenthal (Ed.), 2005. Handbuch der zoologie / Handbook of Zoology. Band 4: Arthropoda. 2. Hälfte: Insecta, Coleoptera, Beetles. Rolf G. Buetel (Ed.) et al. ISBN 3-11-017130-9
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 Richard A. B. Leschen & Thomas R. Buckley. [ Multistate Characters and Diet Shifts: Evolution of Erotylidae (Coleoptera)]. Syst. Biol. 56(1):97-112, 2007. ISSN 1063-5157 . doi:10.1080/10635150701211844
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 Лер, П. А. Определитель насекомых Дальнего Востока СССР. Т. III Жесткокрылые, или жуки. Ч. 2. Л.: Наука, 1992. - 572 с. ISBN 5-02-025770-2
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 ^4,3 ^4,4 ^4,5 ^4,6 Ross H. Arnett, Jr.; Michael C. Thomas; Paul E. Skelley & J. Howard Frank. American Beetles. Volume 2. Polyphaga: Scarabaeoidea through Curculionoidea. 2002 by CRC Press LLC. ISBN 978-0849309540
↑ ^5,0 ^5,1 Piotr Węgrzynowicz. classification.pdf Morphology, phylogeny and classification of the family Erotylidae based on adult characters (Coleoptera: Cucujoidea)^{[novecojusi saite]}. Genus, Vol. 13 (4): 435-504. Wrocław, 28 XII 2002.
↑ Richard A. B. Leschen. Erotylidae (Insecta: Coleoptera: Cucujoidea): phylogeny and review. Fauna of New Zealand. Ko te Aitanga Pepeke o Aotearoa. Lincoln, Canterbury, New Zealand, 2003
↑ Paul E. Skelley. Pleasing Fungus Beetles, Pseudischyrus, Tritoma, Megalodacne, Ischyrus spp. (Insecta: Coleoptera: Erotylidae). IFAS Extension, University of Florida
↑ Richard A.B. Leschen, Rolf G. Beutel & John F. Lawrence. Handbook of Zoology, Arthropoda: Insecta. Volume 2: Morphology and Systematics (Elateroidea, Bostrichiformia, Cucujiformia partim). 2010 by Walter de Gruyters CmbH & Co. KG, Berlin-New York. ISBN 978-3-11-019075-5

[Kukenthal2005-1] Willy Kükenthal (Ed.), 2005. Handbuch der zoologie / Handbook of Zoology. Band 4: Arthropoda. 2. Hälfte: Insecta, Coleoptera, Beetles. Rolf G. Buetel (Ed.) et al. ISBN 3-11-017130-9

[LeschenBuckley2007-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 Richard A. B. Leschen & Thomas R. Buckley. [ Multistate Characters and Diet Shifts: Evolution of Erotylidae (Coleoptera)]. Syst. Biol. 56(1):97-112, 2007. ISSN 1063-5157 . doi:10.1080/10635150701211844

[Ler1992-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 Лер, П. А. Определитель насекомых Дальнего Востока СССР. Т. III Жесткокрылые, или жуки. Ч. 2. Л.: Наука, 1992. - 572 с. ISBN 5-02-025770-2

[Arnett.etal2002-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 ^4,3 ^4,4 ^4,5 ^4,6 Ross H. Arnett, Jr.; Michael C. Thomas; Paul E. Skelley & J. Howard Frank. American Beetles. Volume 2. Polyphaga: Scarabaeoidea through Curculionoidea. 2002 by CRC Press LLC. ISBN 978-0849309540

[Wegrzynowicz2002-5] 5,0 ^5,1 Piotr Węgrzynowicz. classification.pdf Morphology, phylogeny and classification of the family Erotylidae based on adult characters (Coleoptera: Cucujoidea)^{[novecojusi saite]}. Genus, Vol. 13 (4): 435-504. Wrocław, 28 XII 2002.

[Leschen2003-6] Richard A. B. Leschen. Erotylidae (Insecta: Coleoptera: Cucujoidea): phylogeny and review. Fauna of New Zealand. Ko te Aitanga Pepeke o Aotearoa. Lincoln, Canterbury, New Zealand, 2003

[Skelley-7] Paul E. Skelley. Pleasing Fungus Beetles, Pseudischyrus, Tritoma, Megalodacne, Ischyrus spp. (Insecta: Coleoptera: Erotylidae). IFAS Extension, University of Florida

[Leschen.etal2010-8] Richard A.B. Leschen, Rolf G. Beutel & John F. Lawrence. Handbook of Zoology, Arthropoda: Insecta. Volume 2: Morphology and Systematics (Elateroidea, Bostrichiformia, Cucujiformia partim). 2010 by Walter de Gruyters CmbH & Co. KG, Berlin-New York. ISBN 978-3-11-019075-5

[2]

[3]

[4]

[1]

[5]

[6]

[7]

[8]

Piepjvaboļu dzimta Erotylidae Latreille, 1802
Dacne hujiayaoi

Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Kukaiņi (Insecta)
Kārta	Vaboles (Coleoptera)
Apakškārta	Visēdājas vaboles (Polyphaga)
Virsdzimta	Cucujoidea
Dzimta	Piepjvaboļu dzimta (Erotylidae)


Iedalījums
apakšdzimta: Cryptophilinae Casey, 1900 apakšdzimta: Erotylinae Latreille, 1802 apakšdzimta: Languriinae Crotch, 1873 apakšdzimta: Loberinae Bruce, 1951 apakšdzimta: Pharaxonothinae Crowson, 1952 apakšdzimta: Xenoscelinae Ganglbauer, 1899^[1]

Piepjvaboļu dzimta Vikikrātuvē