Pļusas pamiers (zviedru: Stilleståndsfördrag vid Narva å och Plusa, krievu: Плюсское перемирие) bija starpvalstu līgums, kuru pēc Livonijas kara beigām 1583. gada 10. augustā parakstīja Krievijas caristes un Zviedrijas karalistes pārstāvji.

Narvas apkārtne ar pamiera sarunu vietu pie Pļusas (kartē Plÿsen flu.) ietekas Narvā.
Zviedrijas ieguvumi pēc Pļusas pamiera (pelēkā krāsā).

Pamieru uz trim gadiem noslēdza abu valstu pierobežā apmēram piecus kilometrus uz dienvidiem no Narvas pie Pļusas upes grīvas (vācu: Plusmund, tagad appludināta pēc Narvas HES būves), bet 1585. gadā to pagarināja līdz 1590. gadam. Krievija atteicās no kara laikā okupētās Igaunijas ziemeļu daļas un tajā izveidoja Zviedru Igaunijas provinci. Uz pamiera laiku Zviedrijas pārvaldībā nokļuva arī Ingrija un Keksholmas lēne.

1581. gadā Pontusu Delagardiju iecēla par Zviedrijas armijas virspavēlnieku, 1580. gada rudenī viņš iekaroja Keksholmu, tad ziemā vadīja savu karaspēku pāri aizsalušajam Somu līcim, lai ieņemtu Tolsburgas un Vezenbergas pilis. 1581. gada septembrī viņa vadībā Zviedrijas karaspēks ieņēma arī Narvas, Ivangorodas, Jamburgas un Koporjes cietokšņus.

Jamas Zapoļskas miera līguma sarunās starp Krievijas un Polijas-Lietuvas pārstāvjiem 1582. gada janvārī krievi uzskaitīja tos cietokšņus, kurus bija ieņēmuši zviedri: Narva, Vasknarva, Ece, Tolsburga, Rakvere, Rēvele, Paide, Koluvere, Lihula, Hāpsala un Vihulas muiža.

Sarunu norise

labot šo sadaļu

Zviedrijas karali Juhanu III pārstāvēja Igaunijas gubernatora vietnieks Pontuss Delagardijs, Zviedrijas Valsts padomes loceklis Klēss Tots un Klēss Bīlke. Krievijas caru Ivanu IV pārstāvēja kņazs Semjons Lobanovs-Rostovskis (Семён Лобанов-Ростовский) un opričņiks Ignatijs Tatiščevs (Игнатий Татищев).

Pamiera sarunas sākās 1583. gada maijā pie Pļusas upes ietekas Narvā, Krievijas un Zviedrijas delegācijas apmetās atsevišķās teltīs. Sarunu sākumā I. Tatiščevs pieprasīja zviedriem atdot visus viņu ieņemtos cietokšņus, bet 26. maijā noslēdza pamieru uz diviem mēnešiem, bet 10. augustā uz trim gadiem, nepanākot jebkādu piekāpšanos no Zviedrijas.

Pēc Fjodora I kļūšanas par Krievijas caru Krievijas un Zviedrijas sūtņi vēlreiz sāka pamiera pagarināšanas sarunas 1585. gada 25. oktobrī. Krievijas pārstāvji Tatiščevs un Fjodors Šestunovs paziņoja par pretenzijām uz Ivangorodas, Jamburgas, Koporjes un Korelas cietokšņiem, pēc tam piedāvāja iegādāties šos cietokšņus par 15 tūkstošiem rubļu. 1585. gada 5. novembrī laivas pārbraucienā no Pļusas upes grīvas uz Narvu Narvas upē noslīka Zviedrijas sarunu vedējs Pontuss Delagardijs. 28. decembrī puses pagarināja pamieru uz vēl četriem gadiem.

1583. gada 10. augustā Zviedrijas un Krievijas pārstāvji vienojās apturēt karadarbību trīs gadus, skaitot no sarunu sākuma 1583. gada 29. jūnijā. Ar Pļusas pamiera līgumu Zviedrija ieguva Narvas, Ivangorodas, Jamburgas un Koporjes cietokšņus Ingrijā, kā arī Korelas cietoksni Karēlijā. Krievijas pakļautībā bija Ņevas ieteka Somu jūras līcī.[1]

1585. gada 19. decembrī pamieru pagarināja vēl uz četriem gadiem, skaitot no 1586. gada 6. janvāra. Pēc Krievu-zviedru kara 1595. gada 18. maijā noslēgtā Teizinas miera līguma (zviedru: freden i Teusina, krievu: Тявзинский мирный договор) cars Fjodors I atguva Ingriju un Keksholmu, bet atteicās no pretenzijām uz Igaunijas hercogisti.