Rīgas Svētā Pētera baznīca

Rīgas Svētā Pētera baznīca;
	Rīgas Svētā Pētera baznīca
Koordinātas: 56°56′51″N 24°06′31″E / 56.94750°N 24.10861°EKoordinātas: 56°56′51″N 24°06′31″E / 56.94750°N 24.10861°E
Pamatinformācija
Valsts	Latvija, Rīga
Adrese	Reformācijas laukums 1
Apkaime	Vecrīga
Statuss	Pabeigts
Pabeigts	1209. gadā
Ekspluatācijā no:	1974. gada
Pielietojums	Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, smaile	123,25 m
Skatu laukums	72 m
Liftu skaits	1
Emporis Nr.	111001

Rīgas Svētā Pētera baznīca (vācu: Petrikirche) ir augstākā Rīgas baznīca, gotikas stila 13. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas atrodas Reformācijas laukumā 1 Vecrīgā. Pētera baznīcas tornis līdz pat Otrajam pasaules karam bija augstākā koka celtne Eiropā.

Pirmo reizi rakstos minēta 1209. gadā, bet no 13. gadsimta saglabājušās tagadējās ēkas sānu jomu ārsienas un daži pīlāri interjerā. Līdz 1524. gadam tas bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, kopš 1991. gada Pētera baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Rīgas Sv. Pētera draudzes luterāņu dievnams.

2022. gadā Rīgas Svētā Pētera baznīcas ēku un zemes gabalu bez atlīdzības nodeva LELB Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājumam, kas triju gadu laikā apņēmās uzsākt un 10 gadu laikā pabeigt baznīcas atjaunošanas darbus.

Vēsture

Pētera baznīca uzcelta kā tirgotāju dievnams un sanāksmju vieta. Pirmo reizi rakstos tā minēta 1209. gadā līgumā starp bīskapu Albertu un Jersikas ķēniņu Visvaldi. Pētera baznīcas tornī 1352. gadā uzstādīja pirmo publisko pulksteni Rīgā. Baznīcas tornī stāvēja sargs, kas brīdināja par draudošajām briesmām pilsētai vai ugunsgrēku.

1408.–1409. gados uzcēla jaunu altārdaļu ar pusloka apeju un piecām kapelām, izveidojot trīsjomu baziliku. Tās altāra daļu pēc Rostokas Sv. Marijas baznīcas parauga dižgotikas stilā uzcēla no turienes ataicinātā būvmeistara Johana Rumešotela vadībā. Baznīcas pārbūves un paplašināšanās darbi turpinājās visu 15. gadsimtu, sevišķi gadsimta otrajā pusē. 1456.–1491. gados uzbūvēja jaunu 136 metrus augstu astoņšķautņu torni.

1524. gadā baznīca smagi cieta svētbilžu grautiņos — luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas Sv. Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri, pēc tam pārējos altārus, sienu rotājumus, svētbildes. Tika sadedzināta arī baznīcas kapelas altārglezna, kuru bija gleznojis Albrehts Dīrers. Rīgas rāte 1524. gada novembrī aizliedza baznīcā rīkot dievkalpojumus un konfiscēja tās īpašumu. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas ēku nodeva luterāņu draudzei.^[1]

1666. gada 11. martā vairāk nekā 130 m augstais 1491. gadā celtais tornis vētrā pēc zibens spēriena sagāzās. To steidzās atjaunot, bet 1677. gadā tas vēl nepabeigts nodega.^[2]^[3] 1671.–1690. gados būvmeistaru Ruperta Bindenšū un J. Jostena vadībā baznīca tika pārbūvēta, izbūvējot galveno fasādi, rietumu fasādi ar baroka stila portāliem un 64,5 m augstu torni, kas tolaik bija augstākais koka tornis Eiropā.^[2] 1721. gadā tornī atkal iespēra zibens, izcēlās liels ugunsgrēks, liesmām apņemot visu ēku, un tornis atkal sabruka. Torni 1743.–1746. gados tagadējā veidolā Johana Vilberna vadībā uzcēla no jauna no tāda paša materiāla un bez nevienas naglas,^[3] un tā augstums bija 120,7 metri.^[4] Par baznīcas ērģelnieku no 1767. līdz 1788. gadam strādāja J. S. Baha pēdējais skolnieks Johans Gotfrīds Mītels.

Līdz pat 1773. gada likumam ēka kalpoja arī kā apbedījumu vieta. Tikai laikā no 1701. līdz 1773. gadam baznīcas velvēs un dārza kapsētā apglabāti 3576 cilvēki.^[5] Līdz 1940. gadam bija reģistrēta Latvijas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā kā Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības draudze. Gandrīz visi tās locekļi kara gados pameta Latviju.

Degošā Rīga.

Pētera baznīcas degšana (1941)

Pētera baznīca smagi cieta kaujā par Rīgu 1941. gada 29. jūnijā, kad degot sabruka tornis, ēkas jumts, smagi cieta baznīcas fasāde un izdega interjers. Pēc kara ēka palika valsts īpašumā, tajā neielaižot nevienu reliģisko draudzi.

Pēc LPSR valdības rīkojuma 1954.–1984. gadā notika baznīcas ēkas restaurācija. Atjaunošanas darbus uzsāka 1954. gadā, vispirms atjaunojot kārniņu jumtu, bet 1967. gadā uzsāka torņa rekonstrukciju. Torņa atjaunošanu pabeidza 1973. gada 29. jūnijā, tajā pašā datumā, kad tas gāja bojā pirms 32 gadiem. Tagadējais tornis ir 123,25 metrus augsts un sastāv no metāla konstrukcijām, tajā iebūvēts lifts, kas apmeklētājus uzved 72 m augstumā. Ēkā iekārtoja izstāžu un koncertu zāli, muzeju, kā arī skatu torni, no kura ļaudis varēja vērot Rīgas panorāmu. Ekā atradās Arhitektūras un pilsētbūvniecības propagandas centrs.^[2]

1975. gadā iedarbināja no Armēnijas atvesto torņa pulksteni, bet 1976. gadā tika uzsākta pulksteņa zvanu spēle, kas 5 reizes dienā atskaņo latviešu tautas dziesmas "Rīga dimd" melodiju.^[3] Pilnībā Pētera baznīca tika atjaunota 1983. gadā, taču restaurācijas darbi turpinājās arī vēlākajos gados. Atjaunoja kapenes, to skaitā baroka formās veidoto Zilās pilsoņu gvardes kapeni. Uzstādīja senās kokā grieztās epitāfijas, kas vācbaltiešu izceļošanas laikā bija izvestas uz Poliju un tur saglabātas. 1995. gada 21. augustā zālē atklāja Sv. Pētera baznīcas restauratoriem veltītu plāksni. Līdzekļus kanceles būvei ziedoja vācbaltu atbalsta grupa (Förderkreis). 1997. gadā sakristejā restaurēja E. Todes vitrāžas (māksliniece I. Kārkluvalka), sienas iesedza ar atjaunotām holandiešu flīzēm (keramiķes I. Pētersone, D. Zvanītāja, I. Vipule).

Tiesiskais statuss

Reliģisko darbību Sv. Pētera baznīcā reglamentē "Reliģisko organizāciju likums" un citi normatīvie akti. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 29. jūnijā baznīcā atsāka dievkalpojumus, bet Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) uzsāka sarunas ar valsti par ēkas pārņemšanu savā īpašumā.^[6]

Līdz 2022. gadam baznīcas ēka un zeme ap to bija Rīgas pilsētas īpašums, kas to izmantoja kā kulta celtni, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vietu, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objektu.^[7] Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā draudze bez maksas izmantoja vairākas baznīcas telpas, bet Latvijas valsts turpināja finansēt baznīcas izpētes, konservācijas un restaurācijas darbus.

2022. gada 24. martā Saeima pieņēma īpašu "Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu", ar kuru Latvijas valsts bez atlīdzības nodeva Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas un LELB Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājumam zemes gabalu un uz tā esošo Rīgas Svētā Pētera baznīcas ēku kopā ar tiem kustamiem piederumiem, kas acīmredzami saistīti ar ēku Reformācijas laukumā 1. Saskaņā ar šo likumu Rīgas Svētā Pētera baznīca ir dievnams, kuru izmanto reliģiskās darbības veikšanai un arī kā kultūrvēsturiskā mantojuma, tostarp vācbaltiešu kultūrvēsturiskā mantojuma, izpētes, saglabāšanas un popularizēšanas vietu; koncertu, mākslas izstāžu, kā arī vēsturei, pilsētas attīstībai un arhitektūrai veltītu izstāžu un citu kultūras pasākumu norises vietu; izglītojošu pasākumu norises vietu; tūrisma objektu, kurā ietilpst baznīcas skatu tornis. Nodibinājumam katru gadu līdz 31. martam jāiesniedz Kultūras ministrijai pārskatu par nekustamā īpašuma saglabāšanas, atjaunošanas un izmantošanas koncepcijas īstenošanu. Nekustamais īpašums bez atlīdzības nododams valstij, ja bez pamatojuma ilgstoši netiek nodrošināta tā publiska pieejamība; ja tas ilgstoši netiek izmantots kā dievnams reliģiskām darbībām; ja nekustamā īpašuma saglabāšanas un atjaunošanas darbi netiek uzsākti triju gadu laikā no tā nodošanas un pieņemšanas akta parakstīšanas; ja 10 gadu laikā pēc nekustamā īpašuma nodošanas Nodibinājumam tas nav atjaunots atbilstoši nekustamā īpašuma saglabāšanas, atjaunošanas un izmantošanas koncepcijai; ja nekustamajam īpašumam tiek konstatēti būtiski ilgstoši nenovērsti kaitējumi.^[8]

Ekspozīcija

Baznīcas telpas pieejams publiskai apskatei un ērģeļmūzikas koncertiem. Tajā atrodas baznīcas vēsturei veltīta pastāvīgā izstāde un seni eksponāti, kā Rīgas bijušo ēku fragmenti, Rolanda statujas oriģināls, ģeodēziskais Latvijas 1921.–1945. gada sākumpunkts, epitāfijas, kādreizējā torņa gaiļa oriģinālu. Ārpusē atrodas Brēmenes dāvinātā skulptūra "Brēmenes muzikanti".^[3]

Torņa gaiļi

1690. gadā veidotais Pētera baznīcas galis ar lodi baznīcas iekšienē (2010).

Plakanie vējrāži, arī ar gaiļa siluetu, ir pieskaitāmi pie senākajiem Ziemeļeiropas vēja rādītājiem — karogiem un pieder pie tā saukto pūķu karogu grupas. Pūķa karoga princips: vējrādis atrodas masta (karoga kāta) vienā pusē. Ja "karogu" veido gaiļa siluets, tad tas skatās pa vējam. Pētera baznīcai ir divi vēja rādītāji, kuri izgatavoti kā pūķu karogi. Tie atrodas celtnes austrumu daļā — viens vidusjoma jumta galā virs apsīdas, otrs — virs sakristejas. Abi ir vienādi un attēlo ejam svēto Pēteri ar atslēgu rokās. Kāpņu tornīšus arī rotā karodziņi, vienā no tiem izgriezts gada skaitlis "1723". Baznīcas torņus vainagoja ne tikai gailis, parasti torņa nobeigumu papildināja tieši smailes galā uzstādīta lode. Iespējams, ka šim rotājuma elementam sākumā bijusi tikai dekoratīva loma, taču vēlāk tā kļuvusi par piemiņas rakstu glabātuvi. Lodē ievietoja rulli ar ziņām par celtnes vēsturi un celtniekiem.

Pētera baznīcai kopš tās gotiskā 15. gadsimta torņa uzcelšanas bijuši septiņi vēja rādītāji — gaiļi.

1491. gadā pēc torņa pabeigšanas uzstādīja pirmo gaili. 1538. gadā, kad torni apšuva ar vara plātnēm, šo gaili atjaunoja un tajā pašā gadā atkal uzlika smailē. 1576. gadā spēcīga vētra gaili salieca, tāpēc to noņēma.
1577. gada 13. jūlijā Rīgas brīvpilsēta uzstādīja otro gaili. 1577. gada 4. oktobrī neparasti stiprs vējš to nopūta no torņa.
1578. gada 11. jūlijā uzlika jaunu lodi, stieni un trešo gaili. Tas bija 1612. gadā Mollīna Rīgas panorāmā attēlotais skrejošais gailis.
1651. gadā, Zviedru Vidzemes laikā pēc 73 gadu ilgas kalpošanas, stipri bojātu, to noņēma untā paša gada 14. maijā uzlika lielu apzeltītu ceturto gaili. 1659. gada 17. novembrī spēcīga vētra astoņos no rīta to kopā ar lodi norāva no stieņa un nosvieda baznīcas pagalmā.
1660. gada 26. jūlijā tornī uzlika apzeltītu piekto gaili, kurš atradās torņa smailē līdz tās sabrukšanai 1666. gadā. 1688. gadā Ruperts Bindenšū vaicāja rātei, ko uzstādīt Pētera baznīcas torņa smailē — zvaigzni, kā bija paredzēts Jostena projektā, vai gaili. Pēc diviem mēnešiem viņš demonstrēja torņa modeli, kuru rotāja pilsētas mazais ģerbonis, divas atslēgas, krusts un valdnieka kronis. Smailes pašā augšā bija gailis. Rāte to neakceptēja, bet uzdeva izgatavot jaunu modeli, kuru vainagotu vienīgi lode un gailis. Bindenšū izstrādāja zīmējumu, kurā redzams smailes galā stāvošs gailis. Galīgajā variantā, kuru rāte pieņēma, bija iecerēts uz stieņa likt tupošu gaili.
1690. gada 10. maijā no pulksten astoņiem līdz deviņiem no rīta tornī uzlika sesto gaili. Rīgas aplenkuma laikā 1709. gadā salaboja saliekto gaiļa asti.
1746. gada 9. oktobrī Johans Vilberns smailē uzlika pēc 1721. gada ugunsgrēka atjaunoto lodi un gaili. Tos uzvēra uz iepriekšējā torņa stieņa, kuru pēc iztaisnošanas un izlabošanas atkal iebūvēja jaunā torņa konstrukcijā.
1941. gada 29. jūnijā kaujas par Rīgu laikā gailis, lode un stienis, degošajam koka tornim gāžoties, nokrita zemē. Gruvešos tos uzmeklēja un saglabāja. Tagad gailis un lode ir restaurēti un eksponēti Pētera baznīcā. Savukārt stienis jau trešo reizi ir iebūvēts torņa galā.
1970. gada 21. augustā atjaunotajā tornī uzlika septīto gaili, kas ir iepriekšējā darinājuma precīza kopija. Apzeltītais gailis ir 158 kg smags, no krūtīm līdz astes galam — 2,10 m garš, no sekstes augšas līdz vēdera apakšai — 1,53 m augsts. Gailis un zem tā esošā lode veidota no vara skārda, kas pārklāts ar ļoti plānām zelta plāksnītēm, izmantots 140 gramu zelta.^{[nepieciešama atsauce]}
2009. gadā notika gaiļa restaurācija, pēc atjaunošanas to atkal novietoja torņa smailē.

Attēlu galerija

Pētera baznīcas arhitektūra
Baznīcas tornis.
Pētera baznīcas gotiskā stila logs ar smailarkām.
Pētera baznīcas ieeja ar portālu.
Pētera baznīcas priekšpuse sānskatā.
Ēkas skats no sāniem.
Tornis.
Centrālās ieejas portāli.
Tornis, raugoties no centrālās fasādes puses.
Tornis. raugoties no Rātslaukuma pie Melngalvju nama.
Pēterbaznīcas siluets.
Iekštelpa

Skatīt arī

Atsauces

↑ Atšķirībā no citām baznīcām, Sv. Pētera baznīca nepiederēja arhibīskapam, bet gan Rīgas rātei, tas ir, pilsētai, nevis Baznīcai.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 552–553. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 119–125. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. novembrī. Skatīts: 2019. gada 15. novembrī.
↑ Spārītis O. Vai kapsētā jānoņem cepure? // Avots. 12.1988.
↑ LR Augstākās Padomes 1992. gada 12. maija lēmums Par Latvijas Republikas likuma "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām" spēkā stāšanās kārtību paredzēja, ka Rīgas Doma baznīcas un Sv. Pētera baznīcas tiesiskais statuss un īpašumtiesības tiks noteiktas ar īpašiem likumiem, jo šīm ēkām nebija tiesisko mantinieku — draudzes Otrā pasaules kara laikā bija emigrējušas un pēc kara to darbība netika atjaunota un LELB nav šo draudžu tiesību mantiniece, jo šīs draudzes nebija Latvijas luterāņu baznīcas virsvaldes pakļautibā.
↑ Līdz netiks pieņemts īpašs likums par Sv. Pētera baznīcas statusu, kurš pagaidām ir likumprojekts Likumam par Svētā Pētera baznīcu.^{[novecojusi saite]}
↑ Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums

Literatūra

"Pētera baznīca" (Gunārs Zirnis, galv. redaktors S. Cepurniece). Rīga, Zinātne, 1984. gads.
Pēteris Jērāns (redaktors). «Pētera baznīca». Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 519. lpp.

Ārējās saites

Ziņas

Kam piederēs Rīgas augstākā smaile?^{[novecojusi saite]}, Latvijas vēstnesis Nr.28 (56), 17.02.2009.
Neatbalsta Sv.Pētera baznīcas nodošanu Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai^{[novecojusi saite]}, tvnet.lv, 30.09.2008.

[1] Atšķirībā no citām baznīcām, Sv. Pētera baznīca nepiederēja arhibīskapam, bet gan Rīgas rātei, tas ir, pilsētai, nevis Baznīcai.

[Рига-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 552–553. lpp. ISBN 5-89960-002-0.

[Fil-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 119–125. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.

[4] «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. novembrī. Skatīts: 2019. gada 15. novembrī.

[5] Spārītis O. Vai kapsētā jānoņem cepure? // Avots. 12.1988.

[6] LR Augstākās Padomes 1992. gada 12. maija lēmums Par Latvijas Republikas likuma "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām" spēkā stāšanās kārtību paredzēja, ka Rīgas Doma baznīcas un Sv. Pētera baznīcas tiesiskais statuss un īpašumtiesības tiks noteiktas ar īpašiem likumiem, jo šīm ēkām nebija tiesisko mantinieku — draudzes Otrā pasaules kara laikā bija emigrējušas un pēc kara to darbība netika atjaunota un LELB nav šo draudžu tiesību mantiniece, jo šīs draudzes nebija Latvijas luterāņu baznīcas virsvaldes pakļautibā.

[7] Līdz netiks pieņemts īpašs likums par Sv. Pētera baznīcas statusu, kurš pagaidām ir likumprojekts Likumam par Svētā Pētera baznīcu.^{[novecojusi saite]}

[8] Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]