Pēdējais mohikānis
Pēdējais mohikānis (angļu: The Last of the Mohicans) ir amerikāņu rakstnieka Džeimsa Fenimora Kūpera vēsturisks romāns, kas pirmo reizi izdots 1826. gadā. Tā ir otrā Kūpera grāmata ciklā jeb hronoloģiskā epopejā, kurā ietilpst pieci romāni. "Pēdējais mohikānis" ir populārākais Kūpera darbs. Balsoties uz to, dažādos laikos ir uzņemtas vairākas filmas.
| Pēdējais mohikānis | |
|---|---|
 Romāna "Pēdējais mohikānis" 1937. gada franču izdevums. | |
| Autors(-i) | Džeimss Fenimors Kūpers |
| Valsts |
 ASV |
| Valoda | angļu: {{{2}}} |
| Sērija | Stāsti par Ādzeķi |
| Žanrs(-i) | vēsturiskā novele |
| Izdevējs | H.C. Carey & I. Lea |
| Izdota | 1826. gada februārī |
| Iepriekšējā | Pionieri (1823) |
| Nākamā | Prērija (1827) |
Romāna darbība risinās 1757. gadā Franču un indiāņu karā, kad Francija un Lielbritānija cīnījās par kontroli Ziemeļamerikā. Šajā karā abas puses iesaistīja indiāņu sabiedrotos.
Latviski Kūpera romāni no vācu valodas tulkoti latviski jau 19. gadsimta beigās. Iespējams, tie bija tulkojumi no vācu valodas saīsinājumiem. "Pēdējo mohikāni" latviski pirmo reizi 1956. gadā izdeva Latvijas Valsts izdevniecība. Otro reizi — izdevniecība "Liesma" 1981. gadā.
Sižets
labot šo sadaļuDarbības pamatā ir "bālģīmja" Vanagacs un viņa mohikāņu draugu — Čingačguka un Unkasa — centieni izglābt no nāves divas angļu komandiera meitas. Daļa romāna veltīta notikumiem ap Viljama Henrija fortu, kad 1757. gadā franču sabiedrotie indiāņi slaktiņā nogalināja padevušos angļu zaldātus un kolonistus. Grāmatas beigās Unkass cenšas glābt vecāko meitu Koru un iet bojā, atstājot Čingačguku par pēdējo no mohikāņiem. Romāns beidzas ar delaveru virsaiša Tamenunda vārdiem: "No rīta es redzēju Unamisa dēlus laimīgus un stiprus, bet pašā vakarā manām acīm bija lemts skatīt pēdējo karavīru no gudrās mohikāņu cilts."
Vēsturiskais fons
labot šo sadaļuRakstnieks romāna notikumus balsta uz Septiņgadu karu, kurā bija iesaistītas visas Eiropas lielvalstis. 1756. gadā tas pārsviedās arī uz Ziemeļamerikas austrumiem, kur Lielbritānija pieteica karu Francijai, uzsākot Franču un indiāņu karu. Angļi tiecās paplašināt teritorijas uz rietumiem, taču tur tie sadūrās ar franču ierīkotajiem nocietinājumiem gar Misisipi un Ohaio upēm. Briti konfliktā balstījās galvenokārt uz kolonistiem un mazāk armijas spēkiem. Abas puses karā plaši iesaistīja savus indiāņu sabiedrotos. Angļu galvenie sabiedrotie bija spēcīgā irokēzu konfederācija, franču — virkne algonkinu cilšu, ieskaitot romānā minētie lenapi jeb delavari un irokēzu grupai piederošie hūroni.
1757. gada pavasarī par Viljama Henrija forta komandieri kļuva leitnants Džordžs Monro. Forts atradās netālu no Džordža ezera tagadējā Ņujorkas štatā. Augustā fortu aplenca 7000 vīru lielais Lūisa-Džozefa Montkalma franču karaspēks. 2. augustā, lai pārtrauktu Viljama Henrija garnizona aplenkumu, apgabala angļu virspavēlnieks ģenerālis Vebs sūtīja no Edvarda forta 200 karavīrus un 800 Masačūsetsas zemessargus. Romānā kopā ar šo kolonnu pie leitnanta Monro dodas abas viņa meitas.
3. un 4. augustā starp Monro un Vebu notika sarakste. Vebs rakstīja, ka nesūtīs palīgā nevienu no tiem 1600 zaldātiem, kas atradās starp frančiem un Olbani un ieteica Monro sākt sarunas. Ziņneši tika pārtverti un nosūtīti Montkalmam. Saskaņā ar Kūpera versiju, ziņojumu cenšas pārsūtīt un franču rokās krīt Vanagacs.
8. augustā Monro izkāra balto karogu, un viņa vadītais angļu garnizons padevās. Francūži atļāva tiem atkāpties. Taču indiāņi, kas atbalstīja francūžus, bija cerējuši iegūt laupījumu un tāpēc kļuva nikni par šādu iznākumu. Kūpera aprakstītais angļu slaktiņš ir šausminošs un vietām neprecīzs. Vēsturiski fakti liecina, ka bojā gāja no 69 līdz 184 angļu,[1] bet sagūstīto bija ap 500.
Romāna personāžs lenapu virsaitis Tamenunda (ap 1625-ap 1701) zināms kā mierīgu un draudzīgu attiecību veicinātājs starp pamatiedzīvotāju ciltīm un angļu ieceļotājiem. Pateicoties tam, Amerikā un it īpaši Pensilvānijā ir kļuvis par miera un draudzības simbolu.
Notikumi risinās mohikāņu zemēs Hudzonas ielejā. Taču tajā ir ietverti citas algonkinu cilts moheganu kultūras aspekti. Piemēram, viens no galvenaijiem romāna varoņiem ir labi pazīstamais moheganu sačems 17. gadsimtā Unkass. Grāmatas popularitāte izplatīja šo pārpratumu.
Ekranizācija
labot šo sadaļuPopulārākās ekranizācijas ir 1992. gadā uzņemtā versija, kurā filmējās tādi aktieri kā Denjels Dejs-Lūiss un Madlēna Stou, kā arī Austrumvācijas 1967. gada ekranizācija "Čingačguks Lielā Čūska", kurā galveno lomu atveidoja Gojko Mitičs.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Ian K Steele. Betrayals: Fort William Henry & the 'Massacre. New York : Oxford University Press, 1990. 144. lpp. ISBN 978-0-19-505893-2.