Lielā Ļahova sala

Lielā Ļahova sala (krievu: Большой Ляховский остров, jakutu: Ляхов улахан арыыта, Улахан Хабрыыска-арыы) ir neapdzīvota sala Krievijas Federācijas galējos ziemeļos Ziemeļu Ledus okeānā, Ļahova salu grupā. Administratīvi ietilpst Sahas Republikas Bulunas ulusā.

Lielā Ļahova sala
Lielā Ļahova sala
Malakatinas upe Kigiļaha pussalā Lielās Ļahova salas rietumos
Lielā Ļahova sala (Jakutija)
Lielā Ļahova sala
Lielā Ļahova sala
Lielā Ļahova sala (Krievija)
Lielā Ļahova sala
Lielā Ļahova sala
Lielā Ļahova sala (Āzija)
Lielā Ļahova sala
Lielā Ļahova sala
Ģeogrāfija
Koordinātas 73°26′N 142°00′E / 73.433°N 142.000°E / 73.433; 142.000Koordinātas: 73°26′N 142°00′E / 73.433°N 142.000°E / 73.433; 142.000
Arhipelāgs Ļahova salas
Platība 4600 km²
Garums 124 km
Platums 72 km
Augstākais kalns Emijtass
311 m
Administrācija
Karogs: Krievija Krievija
Federācijas subjekts Sahas republika
Lielākā pilsēta Miskigiļaha
Lielā Ļahova sala Vikikrātuvē

ĢeogrāfijaLabot

Sala izvietojusies Ļahova salu dienvidaustrumos, to lielākā sala. Rietumos tās krastus apskalo Laptevu jūra, austrumos — Austrumsibīrijas jūra. Dienvidos Dmitrija Lapteva šaurums to atdala no Āzijas krasta, bet Eterikēna šaurums ziemeļos — no Mazās Ļahova salas. Salu veido galvenokārt irdeni mūžīgā sasaluma ieži un fosilais ledus. Pamatieži galvenokārt kaļķakmens un slāneklis ar granīta intrūzijām. Salas reljefs līdzens, augstākais kalns ir 311 m augstais Emijtass dienvidaustrumu galā pie Šalaurova raga. Daudz gravu un termokarsta ezeru.[1] Krastu nogāzēs, ko veido fosilo ledu sedzoša smilts un māla augsne, bieži tiek atrastas seno dzīvnieku (mamutu, degunradžu, zirgu) un augu paliekas.[2] Salā valda arktiskais klimats, no novembra līdz aprīlim atkušņu nav, sniega sega 9 mēnešus gadā.

VēstureLabot

Pirmie ziņas par salas eksistenci 1712. gadā izplatīja tās krastā izkāpušie kazaki Jakovs Permjakovs un Merkurijs Vagins, kas nodēvēja salu par Bļižņiju (Ближний). 1959. vai 1960. gadā salu apmeklēja un izpētīja evenu mednieks un tirgotājs Eterikēns, un vietējie iedzīvotāji salu sāka dēvēt par Eterikanu (Этерикан).[3] 1761. gadā salu redzējuši arī Sibīrijas tirgotāji Ņikita Šalaurovs un Ivans Bahovs, kas atzīmēja tās dienvidu krastu kartē un atklāja salas bagātīgos mamutu kaulu krājumus.

Neskatoties uz to, par salas pirmatklājēju tiek uzskatīts tirgonis Ivans Ļahovs, kurš, sekojot ziemeļbriežu baram, šķērsoja jūras šaurumu un nonāca salā. Tur viņš atrada bagātīgus mamutu kaulu krājumus un polārlapsu barus. Par savu atklājumu Ļahovs ziņoja uz Pēterburgu. Jekaterina II pavēlēja atklātās salas nosaukt Ļahova vārdā un piešķīra viņam monopoltiesības uz resursu ieguvi tajās.[4]

1928. gadā salas dienvidaustrumu krastā ierīkota Misšalaurovas polārstacija, bet 1934. gadā salas rietumu galā — Miskigiļahas polārstacija.

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot