Osteoporoze

Osteoporoze ir skeleta slimība, kam raksturīga kaulu masas samazināšanās un kaulaudu mikrostruktūras pārmaiņas, kas mazina kaulu izturību un palielina lūzumu risku. Osteoporoze attīstās nemanāmi vairāku gadu laikā. Tās rezultātā kauli kļūst poraini un dobumaini, trausli un viegli lūst. Par osteoporozi jau nopietnā saslimšanas stadijā var liecināt šādas pazīmes — samazinās auguma garums, sāp mugura, izmainās stāja, veidojas kupris, kustības kļūst ierobežotas, kauli viegli lūst (visbiežāk mugurkaula skriemeļi, gūžas kauli un apakšdelmi).

Osteoporozes izraisīta jostas daļas (L1) mugurkaula skriemeļa kompresijas lūzuma rentgena uzņēmums.

Osteoporozi izraisa galvenokārt dzimumhormonu trūkums organismā — šī slimība apdraud visus cilvēkus, taču lielākā riska grupa ir sievietes pēc menopauzes iestāšanās (40—50 gadu vecumā). Ķīmijterapija, cukura diabēts un kortikosteroīdu lietošana arī ir osteoporozi veicinošie faktori.

Ļoti bieži osteoporozes sekas ir pacienta atkarība no citu cilvēku palīdzības, nespēja staigāt, stipras sāpes, invaliditāte un pat nāve pēc smagākiem kaulu lūzumiem.

Lai aizkavētu osteoporozes iestāšanos un stiprinātu kaulu masu, cilvēkam visas dzīves laikā nepieciešams uzņemt pietiekamu kalcija devu, daudz kustēties, kā arī izvairīties no kofeīnu saturošu dzērienu lietošanas uzturā.

Klasifikācija

Balstoties uz osteoporozes izcelsmes mehānismiem tiek izdalīti divi osteoporozes veidi - primāra un sekundāra osteoporoze. Pie primāras osteoporozes pieder - pēcmenopauzes osteoporoze, vecuma osteoporoze, primārā juvenilā osteoporoze. Pie sekundārās osteoporozes pieskaita tos gadījumus, kad osteoporozi izraisa kāds cits zināms cēlonis vai slimība.

Riska faktori

Medikamenti

Atsevišķi medikamenti ir saistīti ar paaugstinātu osteoporozes risku. Klasiski tiek uzskatīts, ka tikai glikokortikoīdi un antikonvulsanti ir galvenie medikamentozie riska faktori, taču pierādījumi liecina, ka arī citas medikamentu grupas spēj paaugstināt risku.

• Steroīdu izraisītā osteoporoze rodas glikokortikoīdu lietošanas dēļ (analogi Kušinga sindromam). Sintētiskā recepšu medikamenta prednizona ilgstoša lietošana ir viens no biežākajiem osteoporozes izraisītājiem.
• Barbiturāti, fenitoīns un citi enzīmus inducējošie antiepileptiskie preparāti iespējams paaustina D vitamīna vielmaiņu, samazinot tā daudzumu ķermenī.
• L-Tiroksīna pārāk lielas dozas izraisa līdzīgu ainu tireotoksikozei, kas parasti noved līdz osteoporozei.
• Zāļu grupas, kas izraisa hipogonādismu jeb dzimumdziedzeru samazināšanos. Tādi ir, piemēram, aromatāzes inhibitori (krūts vēža ārstēšanai), metotreksāts (autoimūno slimību ārstēšanai), kā arī gonadotropīnu atbrīvotājhormonu agonisti.
• Antikoagulantu, piemēram, heparīna un varfarīna, ilgstoša lietošana ir saistīta ar kaulu blīvuma samazināšanos un osteoporotisko lūzumu riska paaugstināšanos.
• Protonu sūkņu inhibitori, ko parasti lieto, lai samazinātu kuņģa skābes veidošanos, samazina kalcija absorbciju.
• Tiazolidīndioni, ko lieto cukura diabēta ārstēšanā, paaugstina osteoporozes un lūzumu risku.
• Ilgstoša litija terapija arī paaustina osteoporozes risku.

Patoloģijas

• Hipogonadāli (neattīstīti dzimumdziedzeru) stāvokļi izraisa sekundāru osteoporozi. Pie šiem tiek pieskaitīti Ternera sindroms, Klainfeltera sindroms, Kalmana sindroms, anoreksija (anorexia nervosa), andropauze, hipotalāmiskā amenoreja, hiperprolaktinēmija. Sievietēm hipogonadāli stāvokļi ir saistīti ar estrogēnu trūkumu. Tas var parādīties kā agra menopauze (<45 gadi) vai pagarināta pirmsmenopauzes ameroja (>1 gadu). Abu olnīcu izņemšana, kā arī pāragra olnīcu mazspēja arī spēj izraisīt samazinātu estrogēnu veidošanos ķermenī. Vīriešiem sekundārā osteoporoze saistīta ar testosterona trūkumu.
• Biežākās endokrīnās slimības, kas var ierosināt kaulu zudumu, ir Kušinga sindroms, hiperparatireoze, hipertireoze, hipotireoze, cukura diabēta 1. un 2. tips, akromegālija, virsnieru mazspēja. Grūtniecības un zīdīšanas periodā var rasties atgriezenisks kaulu masas zudums.
• Nepietiekams uzturs, parenterāla barošana un uzsūkšanās traucējumi (malabsorbcija) arī var novest līdz osteoporozei. Biežākās to izraisošās zarnu trakta slimības ir celiakija, Krona slimība, čūlainais kolīts, cistiskā fibroze, laktozes nepanesība, operācijas (gastrektomija, zarnu rezekcija u.c.), kā arī smagas aknu slimības. Cilvēki ar bulīmiju arī ir pakļauti riskam saslimt ar osteoporozi. Šīs slimības galvenokārt ietekmē kalcija un D vitamīna uzsūkšanos, mazāk ietekmējoša nozīme, iespējams, ir arī K un B₁₂ vitamīnu līmeņiem organismā.
• Reimatoloģiskas slimības, piemēram, sarkanā vilkēde, ankilizējošais spondilartrīts un reimatoīdais artrīts paaugstina osteoporozes risku, daļēji pašas slimības rezultātā, kā arī glikokortikoīdu lietošanas rezultātā, ko pielieto, lai kontrolētu reimatoloģiskās slimības.
• Nieru mazspēja samazina D vitamīna līmeni, kas noved pie trauslākiem kauliem.
• Hematoloģiskas slimības, piemēram, multiplā mieloma, limfomas, leikēmijas, hemofīlija, sirpjšūnu anēmija un talasēmija tiek saistīta ar osteoporozi.
• Vairākas iedzimtas slimības, piemēram, osteogenesis imperfecta, Marfāna sindroms, hemohromatoze, homocistūrija, Ehlera-Danlosa sindroms, porfīrija, Menkes sindroms, Gošera slimība.
• Cilvēkiem ar nezināmas izcelsmes skoliozi ir augstāks risks osteoporozei.
• Parkinsona slimniekiem ir augstāks risks kaulu lūzumiem, ko izskaidro ar vājo līdzsvaru un zemo kaulu mineralizācijas pakāpi. Uzskata, ka Parkinsona slimības dēļ zudušie dopamīnerģiskie neironi izmaina kalcija metabolismu.