Ziemeļu rajons (Rīga)
Ziemeļu rajons (iepriekš Staļina rajons, tad Oktobra rajons) ir viens no sešiem Rīgas pilsētas administratīvajiem rajoniem. Tas atrodas Daugavas labajā krastā. Ziemeļu rajona platība ir 76,88 km2, bet iedzīvotāju skaits (2018. gada 1. jūlijs) ir 79 039.[1]
| Ziemeļu rajons | |
|---|---|
| |
| Pamatinformācija | |
| Pilsēta |  Rīga
|
| Apkaimes | |
| Platība | 76,88 km² |
| Iedzīvotāju skaits | 79 039 (2018)[1] |
| Iedzīvotāju blīvums | 1028 cilv/km² |
| Ūdenstilpes | |
| Etniskais sastāvs | |
| Latvieši | 32 537 (41,17%)[2] |
| Krievi | 31 851 (40,30%) |
| Baltkrievi | 3836 (4,85%) |
| Ukraiņi | 3451 (4,37%) |
| Poļi | 1571 (1,99%) |
| Pārējie | 3718 (4,02%) |
Rajona robežas ir: Daugavas gultne no Rīgas līča līdz Vanšu tiltam, Krišjāņa Valdemāra iela, Elizabetes iela, Strēlnieku iela, Skanstes iela, Sporta iela, Lapeņu iela, dzelzceļa līnija Rīga Krasta—Čiekurkalns, Starta iela, Bērzpils iela, Viskaļu iela un tās turpinājums, ieskaitot bijušās aviācijas inženieru augstskolas teritoriju; Ķīšezers, Jaunciema apkaime (ieskaitot), Rīgas pilsētas administratīvā robeža līdz jūrai, Rīgas līča krasts līdz Daugavas ietekai.
Vēsture
labot šo sadaļuŠī pilsētas daļa veidojusies gar Daugavas labo krastu upes ziemeļu virzienā un tradicionāli attīstījusies kā Rīgas ārējās tirdzniecības un rūpniecības zona. Viduslaikos zemes pie Daugavas grīvas piederēja 1203. gadā dibinātajam Daugavgrīvas klosterim (latīņu: Monasterium Dunamundensis Sancti Nicolai) Vecdaugavas apkaimē. Klostera mūki jau ap 1266. gadu uz nelielās Dūņupes, kas savienoja Ķīšezeru un Daugavu, uzcēla ūdensdzirnavas. Padziļināto upes gultni sāka dēvēt par Mīlgrāvi (vācu: Mühlen Graben - "Dzirnavu grāvi"), no tā radušies tagadējo Vecmīlgrāvja un Jaunmīlgrāvja apkaimju nosaukumi. 14. — 15. gadsimtā Daugavas piekrastes pļavās aiz Rīgas pils aizsarggrāvja uz Mīlgrāvja pusi sākās rīdzinieku ganības, kas aizņēma ļoti lielu platību. Ceļš uz ganībām veda pa dambi, kas vēl līdz mūsdienām pazīstams kā Ganību dambis.
Sarkandaugavas apkaime veidojusies 18. gadsimta sākumā, kad Lielā Ziemeļu kara laikā Pēteris I Sarkandaugavas augstajā krastā ticis uzcelt nocietinājumus, kas vēlāk ieguvuši Aleksandra augstumu vārdu. 1828. gadā Sarkandaugavu administratīvi iekļāva Rīgas pilsētā un 19. gadsimtā tā izveidojās par vienu no pirmajiem Rīgas rūpniecības rajoniem ar kokzāģētavām, cukurfabriku un gumijas fabriku. Otrs rūpnīcu rajons 19. gadsimta beigās izveidojās pēc Rīgas—Pleskavas dzelzceļa līnijas izbūves tagadējā Čiekurkalna apkaimē, ko Rīgas pilsētas teritorijā iekļāva 1924. gadā. Te atradās vagonu fabrika "Fēnikss", "Džutas manufaktūra", darbagaldu rūpnīca "Atlass", instrumentu tērauda rūpnīca "Salamandra" un citas ražotnes. Starp abiem rūpniecības rajoniem 20. gadsimta sākumā priežu mežā pie Ķīšezera uzcēla Mežaparku kā jauna tipa atpūtas un dzīvojamo rajonu.
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada janvārī agrāko Vidzemes priekšpilsētu sadalīja Proletāriešu un Staļina rajonos. 1949. gadā Staļina rajonam pievienoja Vecāķus, bet 1960. gadā — tagadējās Vecdaugavas un Mangaļsalas apkaimes. 1962. gada oktobrī Staļina rajonu pārdēvēja par Oktobra rajonu. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gadā Oktobra rajonu nosauca par Ziemeļu rajonu.
Ziemeļu rajonā pēc Otrā pasaules kara apmetās daudz jūrniecībā un rūpniecībā nodarbinātu iebraucēju, bet pēc 2010. gada Ziemeļu rajonā lielākā etniskā grupa ir latvieši.
Apkaimes
labot šo sadaļuZiemeļu rajonā ietilpst šādas apkaimes:
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā» (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2018. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. 2018. gada 1. janvārī.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.01.2012.» (PDF). PMLP.gov.lv.
Ārējās saites
labot šo sadaļu | Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |