Okinavas kauja

Okinavas kauja (japāņu: 沖縄戦,, Hepburn: Okinawa-sen), ar kodēto nosaukumu Operation Iceberg, bija liela Klusā okeāna kara kauja, kur Okinavas salā cīnījās Amerikas Savienoto Valstu armijas un ASV jūras kājnieku korpusa spēki pret Japānas imperatora armiju. Sākotnējais iebrukums Okinavā 1945. gada 1. aprīlī bija Otrā pasaules kara lielākais amfībiju uzbrukums Klusā okeāna teātrī. Keramas salas, kas ieskauj Okinavu, 26. martā iepriekš ieņēma 77. kājnieku divīzija. 82 dienas ilga kauja ilga no 1945. gada 1. aprīļa līdz 22. jūnijam.

Okinavas kauja
Daļa no Otrā pasaules kara Vulkānu un Rjukju salu kampaņas
ASV jūras kājnieki iet garām mirušam japāņu karavīram iznīcinātā ciematā, 1945. gada aprīlī
Datums 1945. gada 1. aprīlis — 22. jūnijs Vieta Okinava (sala), Okinavas prefektūra, Japāna 26°30′N 128°00′E Iznākums Sabiedroto uzvara
Karotāji
Sauszemes spēki:  ASV Flotes atbalsts: Lielbritānija Austrālija	Japānas Impērija
Komandieri un līderi
Česters Nimics Saimons Bakners jaunākais#† Rojs Geigers	Micuru Ušidžima#† Isamu Čo#† Hiromiči Jahara
Iesaistītās vienības
Sauszemes spēki: ASV 10. Armija * III Amfībiju korpuss 1. jūras kājnieku divīzija 2. jūras kājnieku divīzija 6. jūras kājnieku divīzija Flotes spēki: 5. Flote Britu Klusā okeāna flote	Sauszemes spēki: Japānas 32. armija ** 24. kājnieku divīzija 28. kājnieku divīzija 62. kājnieku divīzija Flotes spēki: Apvienotā flote * 2. flote
Spēks
~541 000 10. Armijā ~183 000 karavīru pieauga līdz ~250 000 karavīriem	~76 000+ japāņu karavīri ~40 000+ Okinavas iedzīvotāji
Zaudējumi
Kaujas zaudējumi: ~50 000, ieskaitot ~12,500 mirušie	Kaujas zaudējumi: 94 136 karavīri un jūrnieki miruši Kopējie zaudējumi: ~105 000 līdz 110 000
40 000–150 000 civiliedzīvotāji miruši
Vieta starp Japāna Vieta starp Japāna

Jūras kauja

Britu Klusā okeāna flotei tika pavēlēts neitralizēt Japānas lidlaukus Sakišimas salās. 26. martā flote sāka izpildīt uzdevumu un 10. aprīlī to veiksmīgi pabeidza. 10. aprīlī flotes uzmanība tika pievērsta lidlaukiem Taivānas ziemeļos. 23. aprīlī flote devās uz Sanpedro līci pie Filipīnu krastiem. Lai gan šāds ceļojuma garums amerikāņu flotei bija parasts, šāda izmēra angļu flotilei tas izrādījās garākais reiss.

1. maijā Klusā okeāna flote atgriezās pie militāro misiju veikšanas, kuru mērķis, tāpat kā iepriekš, bija ienaidnieka lidlauku apspiešana - šoreiz gan ar aviācijas, gan jūras artilērijas spēkiem. Vairāki kamikadžu uzbrukumi nodarīja nopietnus bojājumus kuģiem, taču, tā kā britu aviācijas bāzes kuģu augšējie klāji bija bruņoti, japāņu uzbrukumi tiem lielus postījumus nenodarīja – tie tikai uz īsu brīdi pārtrauca misiju.

Trīs mēnešus ilgās kaujas laikā japāņu kamikadzes piloti veica 1900 uzlidojumus un nogremdēja desmitiem sabiedroto kuģu, nogalinot aptuveni 5 tūkstošus amerikāņu jūrnieku, zaudējot 1465 lidmašīnas (kaujās uz salām tika zaudēti vēl 2,2 tūkstoši japāņu un 763 amerikāņu lidmašīnu). Nogrimušie kuģi pārsvarā bija mazie kuģi – pārsvarā eskorta iznīcinātāji, radaru laivas un desanta kuģi. Lai gan neviens liels karakuģis netika zaudēts, daudzi aviācijas bāzes kuģi tika nopietni bojāti. Japāņi arī izmantoja pašnāvniekus, lai uzbruktu sabiedroto kuģiem mazās motorlaivās, kas bija piekrautas ar sprāgstvielām.

Tā kā kampaņa sāka ievilkties un kaujas nepārtraukti notika tik nomācošos apstākļos, admirālis Česters Nimics bija spiests spert bezprecedenta soli, atsaucot galvenos jūras spēku komandierus (aizvietojot tos ar citiem komandieriem) no kaujas zonas, lai dotu viņiem atpūtu. Tā kā tā laikmeta ASV flotē flotes numurs mainījās līdz ar pavēlniecības maiņu (precīzāk, flotes numurs tika piešķirts viena vai otra komandiera pakļautībā esošajam jūras spēku štābam, un kuģi tika nodoti šī komandiera pārziņā. štābs saskaņā ar aktuālajiem darbības plāniem), tad amerikāņu jūras spēki Okinavas kaujā, kas kampaņu sāka kā ASV flotes 5. flote admirāļa Reimonda Spruensa vadībā, beidza kampaņu kā ASV flotes 3. flote admirāļa Viljama Halsija vadībā.

Operācija "Ten-Go"

Operācija "Ten-Go" bija pašnāvniecisks mēģinājums veikt jūras spēku uzbrukumu, ko veica Japānas karakuģu eskadra, kuru vadīja līnijkuģis "Jamato". Eskadriļu komandēja admirālis Sejiči Ito. Eskadra tika nosūtīta, lai izlauztos cauri sabiedroto kuģiem, kas atrodas pie salas, apstāties pie krasta un atbalstīt Okinavas aizstāvjus ar artilērijas uguni. Jūras spēku ieročiem bija jāpilda parastās artilērijas loma, un kuģu apkalpēm bija jāpilda jūras kājnieku loma. Sabiedroto zemūdenes "Jamato" un citus eskadras kuģus pamanīja neilgi pēc tam, kad eskadra bija atstājusi Japānas teritoriālos ūdeņus. Gandrīz nekavējoties amerikāņu flotes lidmašīnas sāka bombardēt ienaidnieku.

Divu stundu laikā uzbruka vairāk nekā trīssimt lidmašīnu, lielākais kaujas kuģis pasaulē nogrima 1945. gada 7. aprīlī, ilgi pirms tas bija pietuvojies Okinavai. Bumbvedēju apkalpēm tika dots norādījums mēģināt bombardēt to pašu vietu uz kuģa, lai izslēgtu iespēju kuģa apkalpei ātri lokalizēt bojājumus. Pilotiem arī tika ieteikts bombardēt kuģa priekšgalu vai pakaļgalu, jo tur bruņu aizsardzība parasti ir vājākā.

Amerikāņu lidmašīnu bāzes kuģis "USS Bunker Hill" aizdedzies pēc tam, kad to 30 sekunžu laikā taranēja divas kamikadzes lidmašīnas

Šajā kaujā japāņu eskadra bez "Jamato" zaudēja arī vieglo kreiseri "Jahagi" un četrus no astoņiem viegliem mīnu kuģiem. Kopumā Japānas imperatora flote kaujā zaudēja aptuveni 3700 jūrnieku, tostarp admirāli Ito, savukārt amerikāņu zaudējumi sasniedza tikai 10 lidmašīnas un 12 lidotājus.

Sauszemes kaujas

Cīņas uz sauszemes risinājās 87 dienas, sākot ar 1945. gada 1. aprīli.

ASV karakuģis "USS Idaho" apšauda Okinavu 1945. gada 1. aprīlī

Pirmie amerikāņi, kas izsēdās uz japāņu zemes, bija 77. kājnieku divīzijas karavīri: 26. martā viņi izkāpa Keramas salās 24 km uz rietumiem no Okinavas. Nākamo piecu dienu laikā salas tika sagrābtas un atradās pilnīgā amerikāņu kontrolē, šīs operācijas laikā gāja bojā 31 amerikāņu karavīrs un 81 tika ievainots, savukārt japāņi zaudēja vairāk nekā 650 nogalinātos vai sagūstītos karavīrus. Šīs operācijas rezultātā flote ieguva aizsargātu ostu, kā arī tika novērsti pašnāvnieku uzbrukumu draudi motorlaivām.

31. martā ASV Jūras kājnieku korpusa komandosu bataljona jūras kājnieki bez īpašas pretestības desantējās Keise Šima, četru mazu salu grupā 13 km uz rietumiem no Okinavas galvaspilsētas Nahas. Lai atbalstītu citus desanta spēkus, uz ieņemtajām salām tika uzstādītas 155 mm Long Tom artilērijas lielgabalu baterijas.

Ziemeļu Okinava

24. un 3. korpusa karaspēka galvenā desanta izcelšanās notika Haguši pludmalēs Okinavas rietumu krastā 1. aprīlī. 2. jūras kājnieku divīzija veica māņu manevru, lai izceltos Minatoga pludmalē dienvidaustrumu krastā. Amerikāņi arī vēlējās aizkavēt Japānas spēku rezervju aizplūšanu no šīs salas daļas.

Salas dienvidu daļā, tuvāk tās centram, cauri, pēc tā laika militārajiem standartiem, diezgan viegli izgāja 10. armija; Kadena un Jomitan japāņu lidlauki tika ieņemti. Ņemot vērā japāņu vājo pretestību, ģenerālis Bakners nolēma ātri īstenot sava plāna otro daļu - Okinavas ziemeļu daļas ieņemšanu. 6. jūras kājnieku divīzija devās uz ziemeļiem gar Išikavas zemesšaurumu. Reljefs bija kalnains un mežains, un japāņu aizsardzība bija koncentrēta Jē-Take apgabalā, nelīdzenā Motobu pussalas apgabalā ar akmeņainām grēdām un aizām. Pēc tur notikušajām smagajām kaujām pussala tika atbrīvota no ienaidnieka līdz 18. aprīlim.

Tikmēr 16. aprīlī 77. kājnieku divīzija sāka uzbrukumu Iedzimai, nelielai salai pussalas rietumos. Uzbrūkošajiem amerikāņu karavīriem bez parastajiem militārajiem draudiem draudus radīja arī spridzinātāji pašnāvnieki. Un sākās smagas cīņas. 21. aprīlī pretestība tika sagrauta, un sala kļuva par vēl vienu gaisa spēku bāzi sekojošām operācijām pret Japānu.

Dienvidu Okinava

Amerikāņu operācijas Dienvidu Okinavā

Kamēr jūras kājnieki atbrīvoja salas ziemeļu daļu, 24. korpusa vienības devās uz dienvidiem. Aptuveni 8 km uz ziemeļrietumiem no Šuri, gar "Kaktusa grēdu", 7. un 96. kājnieku divīzija saskārās ar spēcīgu pretestību no Japānas karaspēka, kas ieņēma nocietinātas pozīcijas augstās vietās. Naktī uz 8. aprīli amerikāņu 24. korpuss šīs un vairākas citas stipri nocietinātas pozīcijas atbrīvoja no ienaidnieka. Amerikāņi zaudēja vairāk nekā 1500 cilvēku, un aptuveni 4500 japāņu tika nogalināti vai sagūstīti. Tikmēr cīņa bija tikai pašā sākumā - amerikāņi saprata, ka līdz šim ir ieņēmuši tikai dažas pozīcijas aizsardzības “Suri Līnijas” pieejās.

Nākamais amerikāņu karaspēka uzdevums bija Kakazu grēdas ieņemšana - divi pakalni, kas savienoti ar pāreju. Šie pakalni bija daļa no Šuri līnijas ārējiem nocietinājumiem. Tur japāņi rūpīgi gatavojās aizsardzībai un cīnījās nelokāmi – cīņas bija ļoti smagas. Imperatora armijas karavīri slēpās nocietinātās alās, kur atradās ložmetēji un sprāgstvielu krājumi, tāpēc amerikāņi zaudēja daudz cilvēku, atbrīvojot visas šīs japāņu slēptuves. Japāņi sūtīja uz salas civiliedzīvotājus ārā, lai nodrošinātu karavīriem ūdeni un citas produktu piegādes. Šī prakse Okinavā izraisīja daudzus civiliedzīvotāju upurus. Cīņā abas puses cieta smagus zaudējumus, un amerikāņu virzība pāri Kakazu grēdai tika apturēta.

Tā kā amerikāņu uzbrukums Kakazu grēdai bija apstājies, ģenerālis Ušidžima ģenerāļa Čo ietekmē nolēma vadīt savu karaspēku pretuzbrukumā: 12. aprīļa vakarā 32. armija uzbruka amerikāņu pozīcijām visā frontē. Uzbrukums bija smags, ilgstošs un labi organizēts. Pēc sīvas tuvcīņas japāņi atkāpās, lai atsāktu uzbrukumu nākamajā naktī. Arī pēdējais uzbrukums, kas tika veikts 14. aprīlī, tika atvairīts. Trīsdesmit otrās armijas štābs secināja, ka, lai gan amerikāņu karaspēks bija jutīgs pret nakts uzbrukumiem, amerikāņu uguns spēks padarīja jebkuru Japānas spēku uzbrukuma koncentrāciju ārkārtīgi neaizsargātu, tāpēc japāņi pārskatīja savu aizsardzības stratēģiju.

27. kājnieku divīzija, desanta 9. aprīlī, ieņēma pozīcijas labajā flangā gar Okinavas rietumu krastu. Ģenerālim Hodžam tagad bija trīs divīziju ķēde: 96. pa vidu, 27. labajā flangā un 7. kreisajā pusē. Katrai divīzijai bija aptuveni 2,5 km plats sektors.

19. aprīlī ģenerālis Hodžs, izmantojot 324 lielgabalus, atklāja jaunu ofensīvu ar spēcīgu artilērijas uguns aizsprostu, lielāko no visiem, kas notika Klusā okeāna operāciju teātrī. Bombardēšanai pievienojās kaujas kuģi, kreiseri un iznīcinātāji. 650 Jūras spēku un jūras kājnieku korpusa lidmašīnas uzbruka Japānas armijas pozīcijām, izmantojot napalmu, raķetes, bumbas un smagos ložmetējus. Tomēr japāņu nocietinājumi atradās kalnu aizmugurējās nogāzēs, kur aizstāvji samērā drošībā varēja sagaidīt artilērijas un gaisa uzbrukumus. Turklāt japāņu izvēlētās pozīcijas ļāva viņiem regulāri veikt mīnmetēju apšaudes pret amerikāņiem, kas virzījās pa kalna priekšējo nogāzi.

Tanku uzbrukums Kakazu grēdai, kas tika organizēts bez ievērojama kājnieku atbalsta cerībā uz izrāvienu, tika apturēts - tika zaudēti 22 tanki. Lai gan liesmu metēju tanki patiešām attīrīja no ienaidnieka daudzus alu nocietinājumus, spēku izrāviens netika nodrošināts. 24. korpuss zaudēja 720 nogalinātus, ievainotus un pazudušos karavīrus. Zaudējumi varēja būt lielāki, ja japāņu kājnieku rezerves nebūtu izvilktas uz dienvidiem no kaujas sektora. Rezerves tur aizturēja 2. jūras divīzijas viltus manevra dēļ Minatogas piekrastē.

Līdz aprīļa beigām 1. jūras kājnieku divīzija pozīcijās nomainīja 27. kājnieku divīziju, bet 77. kājnieku divīzija — 7. amerikāņu divīziju. Kad ieradās 6. jūras kājnieku divīzija, 10. armija pārņēma kaujas vadību.

4. maijā Japānas 32. armija atkal sāka pretuzbrukumu. Šoreiz Ušidžima mēģināja uzbrukt amerikāņu desanta pludmalēm, kas atradās aiz jau izsēdušos karaspēka kaujas formācijām. Lai atbalstītu ofensīvu, japāņiem bija jāpārvieto artilērija atvērtās pozīcijās - tas ļāva viņiem izšaut aptuveni 13 tūkstošus artilērijas šāvienu. Tomēr amerikāņi, atklājot pretbateriju uguni, iznīcināja 19 lielgabalus, bet nākamajās divās dienās - vēl 40, līdz ar to japāņu pretuzbrukums pilnībā izgāzās.

Ģenerālis Bakners 11. maijā sāka jaunu amerikāņu uzbrukumu. Sekoja desmit dienas ilga sīva cīņa. 13. maijā 96. kājnieku divīzijas un 763. tanku bataljona karavīri ieņēma "Konisko" kalnu. Šis nocietinājums, kas pacēlās 145 m virs Jonabaru piekrastes līdzenuma, bija Japānas galvenās aizsardzības līnijas austrumu pīlārs; to aizstāvēja 1 tūkstotis cilvēku. Tajā pašā laikā pretējā krastā 6. jūras kājnieku divīzijas karavīri cīnījās par kontroli pār "Cukurgalvas kalnu". Šo divu galveno pozīciju ieņemšana atklāja japāņu pozīcijas Šuri līnijā abās pusēs. Bakners cerēja apņemt Šuri un tādējādi aplenkt aizstāvošos japāņu spēkus.

Maija beigās sākās musonu lietus. Kalnu nogāzes un ceļi, kas pārvērtās purvā, nopietni sarežģīja amerikāņu karaspēka taktisko pozīciju un apgrūtināja medicīniskās palīdzības sniegšanu karavīriem. Situācija ar karaspēka virzību pa sauszemi sāka atgādināt Pirmā pasaules kara kaujas, kad karavīri cīnījās arī dubļos, un applūdušie ceļi liedza ievainoto evakuāciju uz aizmuguri. Karaspēku lietus mērcēja, karavīri cīnījās apstākļos, kas daļēji atgādināja atkritumu izgāztuvi, bet daļēji kapsētu. Nogalināto japāņu neapglabātie līķi sadalījās, grima dubļos un izplatīja nepatīkamu smaku un kļuva par barību žurkām.

29. maijā 1. jūras kājnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Pedro del Valle pavēlēja 5. pulka 1. bataljona A rotai ieņemt Šuri pili. Pils ieņemšana būtu devusi lielu stratēģisku un psiholoģisku triecienu aizstāvošajiem japāņiem un būtu bijis nozīmīgs solis salas ieņemšanā. Tomēr pils atradās ārpus 1. divīzijai iedalītās darbības zonas, un tikai 77. kājnieku divīzijas komandiera un tās štāba titāniskie centieni novērsa jūras kājnieku nāvi no amerikāņu lidmašīnu un artilērijas bombardēšanas uzbrukumiem.

4. jūnijā no 32. armijas palika tikai aptuveni 30 tūkstoši slikti bruņotu karavīru (atkāpšanās laikā tika zaudēta lielākā daļa viņu smago un pat personīgo ieroču). Turklāt 9 tūkstoši imperatora flotes darbinieku, kurus atbalstīja 1,1 tūkstotis milicijas kaujinieku, tika ieslodzīti nocietinātā jūras spēku bāzē Oroku pussalā.

Okinava krita 1945. gada 21. jūnijā, bet daži japāņi joprojām turpināja bruņotu pretošanos. Viņu vidū bija arī Okinavas prefektūras topošais gubernators Masahide Ota.

22. jūnijā, kaujas noslēguma stundās, ģenerāļi Ušidžima un Čo izdarīja rituālu pašnāvību savā galvenajā mītnē 89. kalnā. Pirms tam pulkvedis Jahara lūdza Ušidžimai atļauju izdarīt pašnāvību, taču ģenerālis viņam atteica, sakot: “Ja jūs mirsti, nepaliks neviena, kas zinātu patiesību par Okinavas kauju. Paciest īslaicīgu kaunu, bet paciesties. Tas ir jūsu komandiera pavēle." Yahara izrādījās vecākais virsnieks, kurš izdzīvojis kaujās salā; vēlāk viņš uzrakstīja grāmatu "Okinavas kauja".

Apzināti vai tā sauktās "kara miglas" dēļ Bakners nepamanīja, ka japāņi bija atkāpušies uz otro aizsardzības līniju.

Zaudējumi

Militārie zaudējumi

Divi ASV Krasta apsardzes karavīri godina savu biedru, kas gāja bojā Rjukju salās

Amerikāņu militārie zaudējumi šajā kaujā sasniedza 48 025 nogalinātos, ievainotos un pazudušos, no kuriem aptuveni 12 000 miruši vai pazuduši bez vēsts, kas ir aptuveni divas reizes vairāk nekā Ivodzimas un Gvadalkanalas kaujās kopā. Un tie joprojām ir minimāli dati par amerikāņu zaudējumiem. Daži autori apgalvo, ka ASV zaudēja 20 tūkstošus Okinavā nogalināto karavīru. Tas padara Okinavas kauju par nāvējošāko kauju amerikāņiem visā Klusā okeāna operāciju teātrī un otro visvairāk upuru radījušo visā karā, pēc upuru skaita otrajā vietā aiz Ardēnu operācijas. Vairāki tūkstoši militārpersonu, kas dažas dienas pēc kaujas beigām nomira no brūcēm un citiem cēloņiem, statistikā netika iekļauti. Viens no slavenākajiem kaujas upuriem bija kara korespondents Ernijs Pails, kurš gāja bojā no ložmetēju apšaudes Iedžimas salā.

Kaujās par Okinavu 48% karavīru tika kontuzēti, aptuveni 14 tūkstoši tika demobilizēti nervu sabrukuma dēļ. Kaujā bojāgājušo ASV flotes karavīru skaits pārsniedza ievainoto skaitu un sasniedza 4907 cilvēkus. Ievainoti tika 4874 cilvēki. Lielākā daļa upuru un ievainoto bija kamikadzes uzbrukumu upuri.

Divi ievainoti amerikāņu karavīri dodas uz medicīniskās palīdzības punktu Okinavā, 1945. gada 20. aprīlī

Ģenerāļa Baknera lēmums sākt frontālu uzbrukumu Japānas nocietinājumiem, lai gan tas maksāja daudzu karavīru dzīvības, galu galā izrādījās veiksmīgs. Četras dienas pirms visas operācijas beigām pats Bakners gāja bojā artilērijas apšaudē, apmeklējot savu karaspēku frontes līnijā. Nākamajā dienā no ložmetēja apšaudes gāja bojā cits ģenerālis, brigādes ģenerālis Klaudijs Īslijs.

Visās kaujas dienās tika bojāti 368 sabiedroto kuģi (ieskaitot desanta kuģi), vēl 36 (tostarp 15 desantkuģi un 12 mīnu kuģi) tika nogremdēti. Japāņi zaudēja 16 kuģus, tostarp milzīgo līnijkuģi "Jamato". Kaujās pašā salā amerikāņi zaudēja 225 tankus un daudzas LVT(A)5 kāpurķēžu mašīnas. Japāņi zaudēja 27 tankus un 743 artilērijas vienības (ieskaitot mīnmetējus, prettanku lielgabalus un pretgaisa aizsardzības lielgabalus), lielāko daļu aprīkojuma iznīcināja sabiedroto jūras spēku apšaudeS un aviācijas bombardēšana.

Japānas puses zaudējumi sasniedza aptuveni 107 tūkstošus nogalināto militārpersonu, 7400 cilvēku tika sagūstīti. Daži karavīri izdarīja pašnāvību vai vienkārši uzspridzināja sevi ar granātu. Turklāt amerikāņu liesmu metēji savos nocietinājumos alās sadedzināja aptuveni 20 tūkstošus japāņu.

Pirmo reizi visā karā Japānas karaspēks sāka padoties tūkstošiem cilvēku. Daudzi no viņiem bija vietējie okinavieši, kuri pirms kaujas tika steigā iesaukti armijā. Šos iedzīvotājus daudz mazāk pārņēma Japānas militārās doktrīnas gars, kas aicināja nekādā gadījumā nepadoties (līdz 1879. gadam Okinava bija galvenā suverēnās Rjukju valsts sala, kuras iedzīvotāji neuzskatīja sevi par japāņiem un runāja savā valodā, tuvu japāņu valodai).

Kad amerikāņu karaspēks ieņēma salu, daudzi japāņi ģērbās vietējās civilajās drēbēs, lai izvairītos no sagūstīšanas. Okināvieši piedāvāja amerikāņiem vienkāršu metodi slēpto japāņu valodas identificēšanai: japāņu un Okinavas valodu lielās atšķirības dēļ japāņi nesaprata, kad uzrunāja pēdējā valodā. Okinavas iedzīvotāji amerikāņu klātbūtnē sāka dot apdzīvotu vietu iedzīvotājiem vienkāršus norādījumus savā valodā. Uzskatīja, ka tie, kas nesaprata instrukcijas Okinavas valodā, slēpjas no japāņu gūsta.

Civiliedzīvotāju upuri

Vietējo iedzīvotāju pretestības pārvarēšana tika veikta arī ar propagandas palīdzību: sagūstīts okinavietis lasa skrejlapu

Daudzu kauju laikā Klusā okeāna frontē (piemēram, Ivodzimas kaujā) vietējie iedzīvotāji karadarbībā netika iesaistīti, bet Okinavā bija liels skaits vietējo iedzīvotāju, un japāņi nolēma viņus iesaistīt salas aizsardzībā. Rezultātā, pēc dažādām aplēsēm, kaujā gāja bojā no 1/10 līdz 1/3 no visiem salas iedzīvotājiem. Dažādu ekspertu nāves gadījumu skaits tiek lēsts no 42 līdz 150 tūkstošiem cilvēku (pēc Okinavas prefektūras datiem - vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku). ASV armijas amatpersonas runāja par galīgo 142 058 civiliedzīvotāju skaitu, ieskaitot tos, kurus piespiedu kārtā iesauca Japānas armija.

Saskaņā ar Okinavas prefektūras miera muzeja datiem, salas iedzīvotāji bija nonākuši starp divām karojošām pusēm - ASV un Japānu. 1945. gadā Japānas armija izrādīja pilnīgu vienaldzību pret salas un tās iedzīvotāju likteni un drošību, un japāņu karavīri izmantoja vietējos iedzīvotājus kā “cilvēka vairogus” pret amerikāņu uzbrukumiem. Imperatora armijas karavīri laupīja salas iedzīvotājiem pārtiku, tādējādi izraisot iedzīvotāju badu un liekot cilvēkiem pamest patversmes. Par runāšanu vietējā dialektā japāņu karavīri nogalināja aptuveni 1 tūkstoti cilvēku - tādā veidā varas iestādes cīnījās pret spiegošanu. Muzejā teikts, ka "daži [iedzīvotāji] gāja bojā no šāviņu sprādzieniem, daži, nokļuvuši bezcerīgā situācijā, tika nospiesti uz pašnāvību, daži nomira no bada, citi no malārijas, bet vēl citi kļuva par upuriem atkāpjoties Japānas karaspēkam." Vietējo sieviešu izvarošanu praktizēja abas konfliktā iesaistītās puses. Japāņu karavīru izvarošanas gadījumi īpaši izplatīti kļuva jūnijā, kad kļuva skaidrs, ka Japānas armija ir sakauta.

Tuvojoties amerikāņu karaspēka uzvarai, civiliedzīvotāju vidū masveida pašnāvības kļuva par biežām parādībām. Būtiska loma tajā bija Japānas propagandai – impērijas armijas karavīri pārliecināja iedzīvotājus, ka uzvaras gadījumā amerikāņi salas iedzīvotājus nogalinās un izvaros. Ryukyu Shimpo, viens no diviem galvenajiem Okinavas laikrakstiem, 2007. gadā rakstīja: “Ir daudzi Okinavas iedzīvotāji, kuri liecināja, ka Japānas armija viņus pamudinājusi izdarīt pašnāvību. Daudzi atcerējās, kā karavīri viņiem pasniedza rokas granātas (lai uzspridzinātos). Daži iedzīvotāji, uzskatot, ka amerikāņi ir barbari, kuri pastrādājuši briesmīgas zvērības, nogalināja sevi un savas ģimenes, lai izvairītos no gūsta. Daži no šiem cilvēkiem leca un nometa savus ģimenes locekļus no klints. Vienā no šīm klintīm tagad atrodas Miera muzejs.

Tomēr, neskatoties uz Japānas militārpersonu propagandu un pārliecināšanu, lielākā daļa civiliedzīvotāju pašnāvību neizdarīja. Tūlīt pēc amerikāņu sagrābšanas salu Okinavas iedzīvotāji "bieži bija pārsteigti par salīdzinoši humāno attieksmi, kādu viņi saņēma no amerikāņu ienaidnieka". Turklāt Teruto Cubota, militārais tulks, kas dienēja Amerikas militārajā izlūkdienestā, pārliecināja simtiem cilvēku nenogalināt sevi un tādējādi izglāba viņu dzīvības.

Piemiņa

1975. gadā Okinavas prefektūras miera memoriālais muzejs tika atvērts Okinavas salā — Itomanas pilsētā. Muzeja veidotāji vēlējās parādīt cīņu par Okinavu no salu pamatiedzīvotāju skatupunkta.

Attēlojums mākslā un kono

Kaujas darbības attēlojums notiek vairākās filmās:

• "Kauja par Heksoridžu" (angļu: Hacksaw Ridge) 2016. gada ASV biogrāfiskā kara drāmas filma, kuras režisors ir Mels Gibsons.
• HBO 2010. gada miniseriāla "Pacific" 9. sērija

Ārējās saites

• George Carroll Dyer. «The Amphibians Came to Conquer: The Story of Admiral Richmond Kelly Turner». United States Government Printing Office, 1956. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 21. maijs. Skatīts: 2011. gada 5. maijs.
• Thomas M. Huber. «Japan's Battle of Okinawa, April–June 1945». Leavenworth Papers. United States Army Command and General Staff College, May 1990. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 16. decembris. Skatīts: 2006. gada 20. novembris.