Kamikadze
Kamikadzes (japāņu: 神風 , kamikaze: kami — "dievība", kaze — "vējš"), oficiāli Tokubetsu Kōgekitai (japāņu: 特別攻撃隊 - "Speciālo uzdevumu vienība") bija daļa no Japānas militārās aviācijas speciālā uzbrukuma vienībām, kas Otrā pasaules kara Klusā okeāna kampaņas noslēguma posmos Japānas impērijā uzsāka pašnāvnieku uzbrukumus sabiedroto kara flotes kuģiem un bija paredzētas karakuģu iznīcināšanai efektīvāk, nekā iespējams ar parastajiem gaisa uzbrukumiem. Kara laikā gāja bojā aptuveni 3800 pilotu kamikadzu, taču vairāk nekā 7000 pretinieka jūras spēku karotāju tika nogalināti kamikadzu veiktajos uzbrukumos.[1]
Jēdziena definīcija un etimoloģija labot šo sadaļu
Japāņu vārds kamikaze parasti tiek tulkots kā “dievišķais vējš” (kami - “dievs”, “gars” vai “dievišķība”, kaze - “vējš”). Vārds atsaucas uz taifūniem, kas 1274. un 1281. gadā esot iznīcinājuši mongoļu floti, kas lielhana Hubilaja vadībā iebruka Japānā.[2][3]
Kamikadzu lidaparāti labot šo sadaļu
Kamikadzu lidmašīnas būtībā bija bumbas ar reaktīvajiem dzinējiem, speciāli konstruētas vai pārveidotas no parastajām lidmašīnām. To piloti bija gatavi ietriekt savas sprāgstvielām pildītās lidmašīnas ienaidnieka kuģos. Tās piekabināja parastajam bumbvedējam un vajadzīgajā momentā kamikadzes vadītā mazā lidmašīna, strauji uzņemot ātrumu, triecās mērķī. Trāpījumu precizitāte bija daudz augstāka nekā parasto uzbrukumu gadījumā, sprādziena spēks bija lielāks; aptuveni 19% no kamikadzu veiktajiem uzbrukumiem bija veiksmīgi.[1]
Kamikadze var ciest zaudējumus, kas padarītu kaujas nespējīgu parasto uzbrucēju, taču joprojām sasniegt savu mērķi. Japānas impērijā uzskatīja, ka mērķis sabojāt vai iznīcināt lielu skaitu sabiedroto kuģu, īpaši kuģus lidmašīnu pārvadātājus, attaisno pilotu un lidmašīnu upurēšanu.
Rašanās labot šo sadaļu
Pēc cīņas zaudēšanas Midveja atolā 1942. gada 4. jūnijā Japāna sāka zaudēt iniciatīvu Klusā okeāna karā. Laikā no 1943. līdz 1944. gadam sabiedroto spēki, kurus atbalstīja ASV rūpnieciskā vara, soli pa solim devās uz Japānas salām.
Japāņi jau sen bija zaudējuši izredzes uzvarēt, jo tiem bija novecojuši gaisa kuģi un tie bija zaudējuši daudz pieredzējušu pilotu. Japānas kara spējas un rūpniecības jauda salīdzinājumā ar sabiedrotajiem strauji saruka. Japāna arī zaudēja pilotus ātrāk, nekā varētu apmācīt jaunus pilotus to nomaiņai. Turklāt rezerves daļu un degvielas trūkuma dēļ jebkuras nozīmīgas aviācijas operācijas veikšana Japānā kļuva par problēmu.
Šie faktori, kā arī Japānas nevēlēšanās padoties, sabiedroto spēkiem virzoties uz Japānas salu arhipelāgu, noveda pie kamikadzu taktikas.
Pirmie kamikadzes labot šo sadaļu
Pirmās pilotu-kamikadzu brigādes tika izveidotas 1944. gada oktobrī uz jūras aviācijas vienību bāzes, kurās visi piloti bija gatavi upurēt savu dzīvību savas valsts labā. Pirmais kamikadzes uzbrukums tika veikts 1944. gada 21. oktobrī pret Austrālijas flotes flagmani - smago kreiseri "Austrālija". Apbruņota ar 200 kilogramus smagu bumbu, lidmašīna, kuras pilots tā arī palika nezināms, ietriecās "Austrālijas" virsbūvē, izmētājot atlūzas un degvielu lielā apgabalā, taču kreiserim paveicās un bumba nesprāga. Tika nogalināti vismaz 30 cilvēki, ieskaitot kuģa komandieri. 25. oktobrī “Austrālija” saņēma vēl vienu triecienu, pēc kura kuģis bija jānosūta remontam (kreiseris atgriezās dienestā 1945. gada janvārī, un līdz kara beigām “Austrālija” pārdzīvoja sešus kamikadzu lidmašīnu triecienus).
Pastāv arī viedoklis, ka pirmie kamikadzes bija leitnants Takeši Kosai un nezināms seržants, kuri, piekāruši divas 100 kilogramu bumbas savām lidmašīnām, 1944. gada 13. septembrī izlidoja no Negrosas salas Boholas jūrā (Filipīnas), lai taranētu amerikāņu kuģus. Abi lidotāji neatgriezās, taču amerikāņi tajā dienā neziņoja, ka šajā apgabalā būtu noticis uzbrukums, kurā bojāti viņu kuģi.
Rezultāti labot šo sadaļu
Kamikadzu uzbrukumu maksimālā intensitāte tika sasniegta Okinavas kaujas laikā — uzbrukumos kopumā piedalījās 1 455 lidmašīnas.
Pēc kaujas par Okinavu ASV Jūras spēki bija zaudējuši 26 kuģus, 225 kuģi, no kuriem 27 bija lidmašīnu pārvadātāji, tika sabojāti. Neskatoties uz to, amerikāņu veiktie pasākumi, lai pasargātu sevi no kamikadzēm, deva rezultātu — 90% japāņu lidmašīnu tika notriektas gaisā.
Līdz Otrā pasaules kara beigām Japānas jūras aviācija bija apmācījusi 2525 kamikadzu pilotus, bet vēl 1387 pilotus deva armija. Saskaņā ar Japānas paziņojumiem kamikadzu uzbrukumu rezultātā tika nogremdēts 81 kuģis, bet 195 kuģi bija sabojāti. Pēc Amerikas datiem, zaudējumi sasniedza 34 nogrimušus un 288 bojātus kuģus. Turklāt nozīmīgs bija arī uz amerikāņu jūrniekiem atstātais psiholoģiskais efekts.[4]
Tradīcijas labot šo sadaļu
Pirms izlidošanas notika īpašas ceremonijas, tai skaitā sakē glāzes iztukšošana un hatimaki (balts pārsējs uz pieres) aplikšana. Kamikadzes simbols bija krizantēmas zieds. Saskaņā ar leģendu, jaunie piloti-kamikadzes, dodoties misijā, pārlidoja Kaimona kalnu Japānas dienvidrietumos. Piloti pēdējo reizi apskatīja savu dzimteni un salutējot no tās atvadījās.
Nāves tradīcija sakāves, sagūstīšanas un kauna vietā bija dziļi iesakņojusies Japānas militārajā kultūrā. Viena no galvenajām tradīcijām jau samuraju dzīvē un Bušido kodeksā bija lojalitāte un gods līdz nāvei.[5][6][7]
Kamikadzes bija vienīgi brīvprātīgie, dažkārt pat tikai 15-17 gadus veci.
Japānas pieredzes pielāgošana ārzemēs labot šo sadaļu
Sākumā par kamikadzēm tika dēvēti tikai japāņu piloti, kas veica objektu taranēšanu. Taču samērā drīz šā vārda nozīmi paplašināja, ar to saprotot vairs ne tikai lidotājus, bet jau visus japāņu karavīrus nāviniekus. Vēlāk terminu sāka izmantot vēl plašākā nozīmē, apzīmējot cilvēkus, kas gatavi pašupurēties, neatkarīgi no piederības valstij.
Arī citas valstis ir mēģinājušas savos nacionālajos bruņotajos spēkos organizēt līdzīga tipa vienības, balstoties uz vietējām reliģiskām vai ideoloģiskām mācībām.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 Steve Zaloga. Kamikaze: Japanese Special Attack Weapons 1944–45, 2011. gada 21. jūnijs. 12. lpp. ISBN 9781849083539.
- ↑ Albert Axell. Japan's Suicide Gods. London : Pearson Education, 2002. ix. lpp. ISBN 9780582772328.
- ↑ «BRÎVPRÂTÎGIE NÂVINIEKI Otrajâ pasaules karâ». lpra.vip.lv. Skatīts: 2019-11-18.
- ↑ Таран – последний довод или смелый манёвр? Arhivēts 2019. gada 3. februārī, Wayback Machine vietnē. // 24.02.2016
- ↑ David Powers, "Japan: No Surrender in World War Two"
- ↑ Haruko Taya Cook and Theodore F. Cook, Japan at War: An Oral History p264 ISBN 1-56584-014-3
- ↑ Meirion and Susie Harries, Soldiers of the Sun: The Rise and Fall of the Imperial Japanese Army p 413 ISBN 0-394-56935-0