Rokas granāta
Rokas granāta (latīņu: granatum — ‘graudains’) ir ar roku metama eksplozīva, ķīmiska vai gāzes bumba. Kājnieki to parasti izmanto tuvcīņā pret pretinieku kareivjiem vai transportlīdzekļiem. Rokas granātām ir dobi metāla vai plastmasas korpusi, kas piepildīti ar sprāgstvielām un aprīkoti ar trieciendetonatoru vai laika taimeri. Lai palielinātu granātas šķembu izkliedi pēc sprādziena, tā jau iepriekš ir apstrādāta tā, lai pēc sprādziena sadalītos vairākos mazākos fragmentos.
Vēsture
labot šo sadaļuVecākās atrastās rokas granātas ir no 1405. gada. Kopš 16. gadsimta rokas granātas izmantoja nocietinājumu uzbrukumos un Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais bija pirmais, kas saformēja savu grenadieru pulku.
18. gadsimta rokas granāta sastāvēja no metāla lodes, kas bija pildīta ar melno pulveri, un lēni degošas degauklas, ko aizdedzināja neilgi pirms rokas granātas izmešanas.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Gints Ročāns. "Tehnika" Nozīmīgi dati, fakti, notikumi un ievērojamas personas. "Avots", 2008. gads. ISBN 978-9984-800-45-5.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rokas granāta.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |