ASV 10. Armija

ASV 10. Armija
*Tenth United States Army*
	ASV 10. Armijas zīmotne
Valsts	ASV
Pastāvēšanas laiks	1944. gada 20. jūnijs — 1945. gada 15. oktobris
Pakļautība	ASV Armija
Karaspēka veids	Armija
Karavīru skaits	~ 182 821 (1945. gadā)
Militārās operācijas	Okinavas kauja
Komandieri
Komandieri	Saimons Bolivars Bakners jaunākais; Rojs Geigers; Džozefs Stilvels

ASV 10. Armija bija pēdējā armijas līmeņa pavēlniecība, kas tika izveidota Otrā pasaules kara Klusā okeāna kara laikā, un tajā bija gan ASV Armijas, gan ASV jūras kājnieku korpusa divīzijas.

Vēsture

Desmitās armijas štābs tika izveidots 1944. gada jūnijā Pērlhārborā, Havaju salās, ar sākotnējo nolūku būt par štāba elementu plānotā Taivānas (tolaik pazīstama kā Formosa) iebrukuma sauszemes spēkiem. Pēc konferences Pērlhārborā jūlijā starp prezidentu Franklinu Rūzveltu, admirāli Česteru Nimicu un ģenerāli Daglasu Makartūru, tika nolemts iebrukt Filipīnās, nevis Taivānā. Rezultātā desmitajai armijai nebija operatīvā uzdevuma līdz iebrukumam Okinavā 1945. gada aprīlī.

Armijas komandieri

Desmito armiju komandēja ģenerālleitnants Saimons Bolivars Bakners jaunākais no tās izveidošanas 1944. gada 20. jūnijā līdz viņu nogalināja ienaidnieka artilērijas apšaudē Okinavā 1945. gada 18. jūnijā.^[1] USMC ģenerālmajors Rojs Geigers uzņēmās armijas pagaidu vadību, kļūstot par pirmo jūras kājnieku korpusa ģenerāli, kas jebkad komandējis lauka armiju,^[2] un vadīja desmito armiju, līdz 23. jūnijā viņa amatu ieņēma ģenerālis Džozefs Stilvels. Stilvels komandēja desmito armiju, līdz tā tika izformēta 1945. gada 15. oktobrī.

Ģenerālis Džozefs Stilvels (1943)

Okinavas Kauja

Okinavas kaujas laikā (no 1945. gada 1. aprīļa līdz 22. jūnijam) desmitajā armijā bija ASV Armijas XXIV korpuss (ko veido 7., 27., 77. un 96. armijas kājnieku divīzija) un ASV jūras kājnieku korpusa III amfībijas korpuss ( sastāv no 1., 2. un 6. jūras kāju divīzijas). Desmitā armija bija unikāla lauka armiju vidū ar to, ka tai bija savi taktiskie gaisa spēki, desmitā armija, kopīgs armijas un jūras kājnieku formējums.

Armijā bija vairāk nekā 102 000 karavīru (no tiem 38 000+ bija nedivīzijas artilērija, kaujas atbalsta un štāba karaspēks, ar vēl 9000 dienesta karavīru), vairāk nekā 88 000 jūras kājnieku un 18 000 jūras spēku personāla (galvenokārt Seabee un medicīnas darbinieki).^[3]] Okinavas kaujas sākumā desmitajā armijā bija 182 821 karavīru.

Kopumā kampaņas laikā desmitā armija zaudēja 65 631 karavīru, no kuriem 34 736 zaudēja XXIV korpuss, 26 724 — III desanta korpuss, 520 — taktiskie gaisa spēki, kas pievienoti desmitajai armijai, 2636 — armijas garnizona spēki no Okinavas un Idžimas 1015 karavīri, kas atrodās tieši desmitās armijas pakļautībā. Kā minēts iepriekš, viens no šiem upuriem bija pats desmitās armijas komandieris Bakners jaunākais, kurš gāja bojā japāņu artilērijas šāviņa sprādziena rezultātā, apmeklējot priekšējās amerikāņu pozīcijas. Nākamajā dienā cits brigādes ģenerālis Klaudijs Īslijs, tika nogalināts japāņu ložmetēja apšaudē.^[4] Pēc tam ģenerālis Džozefs Stilvels tika izvēlēts ģenerāļa Baknera vietā desmitās armijas komandiera amatā.

Okinava izrādījās vienīgā kampaņa, kurā Otrā pasaules kara laikā piedalīsies desmitā armija. Tā bija paredzēta dalībai operācijā Coronet, Japānas iebrukuma otrajā fāzē, taču atombumbu nomešana uz Hirosimu un Nagasaki un tai sekojošā japāņu kapitulācija novērsa nepieciešamību iebrukt Japānā. Desmitā armija tika izformēta 1945. gada 15. oktobrī.

Atsauces

↑ Sarantakes, Nicholas, ed. (2004). Seven Stars, The Okinawa Battle Diaries of Simon Bolivar Buckner Jr. and Joseph Stilwell. Texas A & M University Press, College Station. pp. 82, 83. ISBN 1-58544-294-1.
↑ Wellons, James B. (June 2007). "Abstract". General Roy S. Geiger, USMC: Marine Aviator, Joint Force Commander (PDF) (Thesis). Air University, School of Advanced Air and Space Studies. p. vi. Retrieved 4 July 2022.
↑ Rottman, Gordon (2002). Okinawa 1945: The last Battle. Osprey Publishing. p. 39. ISBN 1-84176-546-5.
↑ Sloan, Bill: The Ultimate Battle: Okinawa 1945 – The Last Epic Struggle of World War II, p. 319