Ojāra Vācieša muzejs

Ojāra Vācieša muzejs atrodas senā ēkā Ojāra Vācieša ielā 19 Pārdaugavas Torņakalna apkaimē Rīgā. Ēkas apmestais šķautņu guļbūves korpuss ar mansarda jumtu celts ap 1778. gadu kā traktieris “Jeruzaleme”, kurā savulaik ciemojies Garlībs Merķelis, Rihards Vāgners un citi ievērojami rīdzinieki.

Ojāra Vācieša muzejs 2004. gadā

Šķērskorpusa piebūve ar vertikālu dēļu apšuvumu celta 1870. gados. Vienā no nama dzīvokļiem kopš 1960. gada janvāra dzīvoja dzejnieks Ojārs Vācietis ar sievu Ludmilu, dēlu Žani un sievasmāti Emmu.

Vēsture

Dibināts 1988. gada 3. maijā kā "Ojāra Vācieša memoriālais muzejs", bet apmeklētājiem tas kļuva pieejams 1992. gada 13. novembrī. 2012. gadā to pārdēvēja par "Ojāra Vācieša muzeju".

Muzeja misija ir sniegt muzeja apmeklētājiem zināšanas un izpratni par Ojāru Vācieti un viņa laiku, kā arī vākt, glabāt un pētīt materiālās un garīgās vērtības, kas raksturo dzejnieka radošo procesu un Pārdaugavas kultūrvēsturi. Dzejnieka dārzs, darbistaba, viesistaba, dzejnieka balss ieraksti, videomateriāli, digitālā ekspozīcija un dzejnieka personiskās lietas — berete, saulesbrilles, globuss, boksa cimdi, zīmuļi, rokraksti, zīmējumi — palīdz izprast viņa radīto pasauli.

Ēkas vēsture

Jeruzalemes krogs Pārdaugavā (Broce, 1792)

Par "Jeruzalemi" dēvētais krogs ap 1778. gadu bija ierīkots uz Līvena muižas zemes (tā piederēja ģenerālmajora Oto Heinriha Līvena atraitnei). Savos zīmējumos muižu un tās traktieri priedēm apaugušās smilšu kāpās iemūžinājis Johans Kristofs Broce. Māras dzirnavu dīķa krastā 18. gadsimta beigās atradās ne tikai "Jeruzaleme", bet arī 1794. gadā atklātā Villa Altona. "Jeruzalemes" traktierī un viesnīcā pulcējās Rīgas jauno tirgotāju, ierēdņu, advokātu "labākās aprindas". G. Merķelis, kurš 1785.—1788. gadā pats piederēja "Praviešu klubam", savos memuāros (Darstellungen und Charakteristiken aus meinem Leben, 1839—1840) šādi aprakstīja savus iespaidus pēc atgriešanās no Prūsijas 1806. gadā:

Nu viņam ir jāizšķiras, kurp ormanim viņu vest — vai viņš vēlēsies Torklera dārzā dzert kafiju vai doties uz jauniekārtoto kneipi, ko kāds spekulants bija uzcēlis smilšu pakalnā trīsceturtdaļstundas gājienā no pilsētas un kas bija iesaukta par "Jeruzalemi". Viņš nolemj doties uz pēdējo. Viņš domā, ka ceļš uz turieni vēl arvien ved cauri dumbrājam un pēdu dziļam smiltājam. Taču šīs neērtības nekad nav atturējušas tur sapulcēties dzīvespriecīgos jaunos tirgotājus, ierēdņus, advokātus, īsi sakot, visus jautros un možos augstāko kārtu pārstāvjus. Viņš pasmaida par šīm atmiņām un pēkšņi pamana, ka dumbrainais ceļš, kas tagad ir pārvērsts stingrā dambī, ved garām leknām pļavām. [...] Viņpus leknajām pļavām rati traucas cauri lieliskiem parkveida dārziem, garām elegantām lauku mājām, darba rosmes pilnām fabrikām. Beidzot viņš nonāk pie pazīstamās kneipes, dodas iekšā un ierauga tur sēžam tikai amatnieku mācekli un dīkus sulaiņus. Viņš grib ātrāk tikt atpakaļ savos ratos.

Pēc tam, kad savrupmāju nopirka Rīgas—Dinaburgas dzelzceļa sabiedrības direktors H. Robinsons, to pārdēvēja par Villa Robinson, vēlāk šī sabiedrība iegādājās arī 1873. gadā atklāto Bolderājas dzelzceļa līniju. 20. gadsimta sākumā ēka piederēja Haberkornam, 1920. gados Rēburgam un Kēnigam, tur darbojās E. Boča fotodarbnīca. Ēkā tolaik mitinājās aktieris un rakstnieks Arveds Mihelsons (Rutku Tēvs), kura romāna "Trīs vella kalpi" (1935) darbība notiek arī par Vella dzirnavām nodēvētājās Māras dzirnavās.