Atvērt galveno izvēlni

Normāņu iekarojumi Itālijā attiecas uz Normandijas normāņu augstmaņu vadītiem karagājieniem 11. un 12. gadsimtā, kuru laikā Itālijā un Sicīlijā izveidojās normāņu lēņa valstis, kas 1127. gadā apvienojās un 1130. gadā izveidoja Sicīlijas karalisti. Par valdošajām ātri izvirzījās Otvilu un Drengo ģimenes.

Normandijas feodālo augstmaņu jaunākie dēli, kam nebija izredžu mantot varu un naudu dzimtenē, bieži devās laimes meklējumos citu valdnieku dienestā. 10. gadsimtā viņi sāka dienēt Itālijas centrālo un dienvidu daļu kontrolējošo langobardu augstmaņu un Bizantijas impērijas armijās. Bizantija centās atgūt savu zaudēto ietekmi, kamēr langobardi cīnījās savā starpā un ar Itālijas ziemeļos kontroli ieguvušo Svētās Romas impēriju. Iepriekš Bizantijas kontrolētajā Sicīlijas salā 831. gadā bija iebrukuši musulmaņi un 902. gadā to pilnībā iekarojuši, izveidojot Sicīlijas emirātu, no kura regulāri veica iebrukumus pārējā Itālijā.

Satura rādītājs

Normāņu ierašanāsLabot

Normāņu karotāju ierašanās laiks, vieta un iemesli ir dažādu leģendu apvīti, taču tā notika starp 999. un 1017. gadu, kad vēsturiski fiksēta viņu piedalīšanās kaujā.

Viena no agrīnajās hronikās aprakstītajām versijām vēsta, ka 999. gadā grupa normāņu svētceļotāju, atgriežoties no Jeruzālemes, apstājās Salerno pie langobardu prinča Gvaimāra III, kura valstij bija uzbrukuši musulmaņi, pieprasot nodevas. Normāņi esot izsmējuši Gvaimāra III gļēvulību, uzbrukuši musulmaņiem un tos padzinuši. Pateicīgais Gvaimārs III tad arī uzaicinājis normāņus savā dienestā.

Citā hronikā aprakstīts, ka 1016. gadā, no Normandijas par noziegumiem padzītu normāņu svētceļnieku grupa apmeklējusi sava aizstāvja, Erceņģeļa Mihaēla svētvietu Gargano, Apūlijā. Šeit viņus uzrunājis langobardu augstmanis Melus no Bari, kurš 1009. gadā bija sācis dumpi pret Bizantiju, un meklēja karavīrus, kas palīdzētu viņam izveidotu savu lēņa valstiņu Apūlijā. Normāņus vadīja vairāki brāļi no Drengo ģimenes. Pēc vairākām veiksmīgām kaujām pret bizantiešiem 1018. gadā notika kauja starp Melo un normāņu spēkiem no vienas puses un bizantiešiem, kurus papildināja varjagu gvarde. Melo armija tika sakauta, daļa normāņu nogalināti, bet palikušie sāka meklēt sev jaunus kungus, tai skaitā iestājoties arī bizantiešu dienestā.

AlgotņiLabot

Rainulfa Drengo vadītā normāņu grupa, kas jau kopš 1017. gada karoja Itālijā, 1024. gadā atradās Gvaimāra III dienestā, bet vēlāk pārgāja Kapujas valdnieka, prinča Pandulfa IV dienestā. 1029. gadā Rainulfs kalpo Neapolē pie Serdžio IV, kas bija Bizantijas vasalis. Pateicībā par militāro dienestu Serdžio IV ieceļ Rainulfu par Aversas grāfu un izdod viņam savu māsu par sievu. Aversa ir pirmā normāņu pārvaldībā nonākusī teritorija, šeit sāk ierasties aizvien vairāk normāņu karotāju. 1035. gadā šeit ierodas trīs brāļi Viljams, Drogo un Hamfreds no normāņu Otvilu (Hauteville) ģimenes.

1037. vai 1038. gadā Svētās Romas imperators Konrāds II gāž Pandulfu IV no varas un ļauj Rainulfam iekarot Kapujas zemes. 1038. gadā Bizantijas imperators Mihails IV rīko karagājienu pret Sicīlijas emirātu, kurā iesaistās arī langobardi un normāņi. Otvilu brāļi šeit izceļas ar kareivīgumu. Viljams gūst iesauku "dzelzs roka" pēc tam, kad ir nogalinājis Sirakūzu emīru.

1041. gadā normāņi un langobardi atkal karo pret bizantiešiem un gūst uzvaras. Šajā laikā kļūst skaidrs, ka normāņi ir spēcīgākie karotāji reģionā, un langobardi to vadoņiem sāk piešķirt vairāk varas. 1042. gadā Gvaimārs IV, Rainulfs Drengo un Viljams Otvils tiekas Malfi. Viljams saņem Apūlijas grāfa titulu un kļūst par Gvaimāra IV vasali. 1043. gadā Gvaimārs IV vēl vairākiem normāņu karavadoņiem piešķir zemes.

Gvaimārs un Viljams turpmākos gadus pavada, iekarojot zemes Kalabrijā un Apūlijā. 1046. gadu, kad mirst Viljams, uzskata par normāņu algotņu laika beigām un normāņu valstiskuma sākumu. Itālijas dienvidos pastāv divas normāņu valstiņas - Aversas grāfiste (vēlāk kļūst par Kapujas prinča valsti) un Apūlijas grāfiste (vēlāk kļūst par Apūlijas hercogisti).

Otvilu iekarojumiLabot

 
Normāņu celtais Melfi cietoksnis

1046. gadā Drogo Otvils iebrūk Apūlijā, sakauj bizantiešus kaujā pie Taranto, kamēr viņa brālis Hamfreds pakļauj Bari pilsētu.

Tai pašā gadā savu radinieku armijām pievienojas jauni karotāji no Normandijas, tai skaitā normāņu vadoņu radinieki Ričards Drengo un Roberts Žiskārs Otvils.

1047. gadā Gvaimārs izdod savu meitu par sievu Drogo, kura varu apstiprina arī imperators Heinrihs III, piešķirot viņam Apūlijas un Kalabrijas grāfa titulu. 1051. gadā Drogo tiek nogalināts un viņa varu pārņem brālis Hamfreds. Viņa lielākais uzdevums ir nomierināt pāvesta, itāļu un langobardu nepatiku pret normāņu iekarotājiem, kas izvēršas karā. 1053. gada 18. jūnijā Hamfreda armija sakauj pāvesta Leona IX un imperatora armijas, saņemot pāvestu gūstā un ieslogot viņu Benevento. Līdz savai nāvei 1057. gadā Hamfreds turpina iekarot jaunas pilsētas Apūlijā. Viņa varu manto Roberts Žiskārs, kurš izvēlas kļūt nevis par imperatora, bet pāvesta vasali, pretī saņemot hercoga titulu. 1077. gadā viņam izdodas iekarot reģiona lielāko pilsētu Salerno. Pēc pēdējā Benevento langobardu valdnieka nāves, 1078. gadā pāvests ieceļ Robertu Žiskāru par jauno valdnieku.

Citi Otvilu dzimtas pārstāvji iekaro Adrijas jūras piekrastes zemes, izveido Loritello grāfisti un turpina karagājienus pret vēl neiekarotajām langobardu pilsētām.

Drengo iekarojumiLabot

11. gadsimta 50os un 60os gados ir nostiprinājušies divi normāņu varas centri. Viens ir Melfi, kur valda Otvilu ģimene un otrs ir Aversa, kur valda Drengo ģimene.

Ričards Drengo 1049. gadā kļūst par Aversas grāfistes valdnieku un uzsāk savu valdījumu paplašināšanu, karojot pret Kapujas, Gaetas un Salerno valdniekiem. 1059. gadā pāvests Nikolajs II apstiprina Ričardu par Aversas grāfu un Kapujas princi, apmaiņā pret ko Ričards kļūst par pāvesta vasali. Viņa vecākais dēls Jordāns valda no 1078. īdz 1090. gadam. Viņa mazgadīgais dēls Ričards II ir spiests bēg no Kapujas, kuru sagrābj langobardi. 1098. gadā Kapuju iekaro Otvilu vadīta armija, izbeidzot langobardu varas gadsimtus Itālijā.

Sicīlijas iekarošana, 1061-1091Labot

Gandrīz 250 gadus Sicīlija atradās musulmaņu varā, kas bija izveidojuši Sicīlijas emirātu. Liela daļa iedzīvotāju joprojām bija ortodoksālie kristieši, lai arī musulmaņu skaits pieauga. Politiski sala bija sadalījusies vairākās musulmaņu valstiņās, kuru valdnieki cīnījās par virsroku. Normāņi un Romas pāvests redzēja iespēju salu atkarot kristietībai. Roberts Žiskārs no pāvesta saņēma Sicīlijas hercoga titulu, un kopā ar savu jaunāko brāli Rožēru Bosso 1061. maijā iebruka salā, uzreiz ieņemot Mesīnu. 1064. un 1071. gadā Roberts Žiskārs atgriežas Sicīlijā. 1072. gada janvārī izdodas pakļaut Palermo un Rodžers Žiskārs ieceļ Rožēru Bosso par Sicīlijas grāfu un sadala salu - sev paturot Palermo, daļu Mesīnas un jau iekarotos rajonus, jaunākajam brālim atstājot vēl neiekarotās zemes.

1077. gadā Rožērs Bosso ar dēlu Jordānu ieņem Trapani pilsētu salas rietumos un 1081. gadā Katāniju. 1083. gadā Rožērs Bosso atgriežas Itālijā, taču Jordāna dumpis spiež viņu atgriezties Sicīlijā. 1085. gada maijā Rožērs Bosso kopā ar Jordānu uzbrūk Sirakūzām kuras ieņem 1086. gada martā. 1091. gada februārī tiek ieņemta Noto, pēdējā musulmaņu kontrolē esošā pilsēta salas dienvidos. 1091. gadā Rožērs Bosso iekaro Maltu, kur no arābu varas laikiem saglabājusies Maltiešu valoda.