Nikolajs Prževaļskis

Nikolajs Prževaļskis (krievu: Никола́й Миха́йлович Пржева́льский; dzimis 1839. gada 12. aprīlī Smoļenskas guberņā, Kimborovas muižā, miris 1888. gada 1. novembrī Karakolā) ir krievu ģeogrāfs, ceļotājs un virsnieks. Centrālāzijas pētnieks, kurš bija pirmais, kas šķērsojis plašos Centrālās Āzijas tuksnešus.

Nikolajs Prževaļskis
Никола́й Пржева́льский
Nikolajs Prževaļskis
Personīgā informācija
Dzimis 1839. gada 12. aprīlis
Valsts karogs: Krievijas Impērija Kimborovas muiža, Smoļenskas guberņa, Krievijas impērija
Miris 1888. gada 1. novembris
Karakola (Prževaļska)
Tautība krievs
Zinātniskā darbība

DzīvesgājumsLabot

Pabeidzot mācības Smoļenskas ģimnāzijā, N. Prževaļskis iestājās Krievijas impērijas armijā un pēc gada ieguva virsnieka pakāpi, 1863. gadā viņš absolvēja Ģenerālštāba akadēmiju un pēc tam Varšavas junkuru skolā vadīja lekcijas par triju pēdējo gadsimtu ģeogrāfiskajiem atklājumiem, kā arī uzrakstīja vispārīgās ģeogrāfijas mācību grāmatu.[1] Savu mērķu sasniegšanai N. Prževaļskis ziedoja savu militāro karjeru un privāto dzīvi.[2] 1866. gadā pēc personīgā lūguma, Prževaļskis saņēma pavēli par ieskaitīšanu Ģenerālštābā un pārcelšanu uz Sibīrijas kara apgabalu.[1]

Pirms došanās uz Āziju N. Prževaļskis ieradās Pēterburgā pie krievu ģeogrāfa Pjotra Semjonova-Tjanšanska, lai lūgtu Ģeogrāfijas biedrības atbalstu viņa pētījumiem, ko Semjonovs-Tjanšanskis arī apsolīja. No 1867. līdz 1869. gadam N. Prževaļskis ceļoja pa 1860. gadā anektēto Usūrijas novadu, par ko vēlāk aprakstīja savā grāmatā «Ceļojums pa Usūrijas novadu». Tas viņa vārdu darīja Krievijā pazīstamu, tā dodot iespēju tālākiem ceļojumiem. No 1870. līdz 1885. gadam tika sarīkotas četras lielas, veiksmīgas ekspedīcijas uz Centrālo Āziju.[1]

Mongolijas ekspedīcijaLabot

Mongolijas ekspedīcija ilga no 1870. līdz 1873. gadam. 1870. gada novembrī N. Prževaļskis kopā ar savu grupu atstāja Irkutsku un caur Kjahtu, pilsētu pie Krievijas un Ķīnas robežas, un Urgu (Ulanbatoru), šķērsojot Gobi tuksnesi, 1871. gada 2. janvārī ieradās Pekinā. No turienes ekspedīcija devās ziemeļu virzienā un izpētīja Dalainora ezeru. Tālākajā ceļā ekspedīcija pārcēlās pār Huanhes upi, šķērsoja Ordosa tuksnesi un sasniedza Alašana tuksnesi, no kurienes atgriezās Kalganā (Džandzjakou). 1872. gada pavasarī ceļotāji atgriezās Alašanā, lai dažas dienas veltītu beznoteces sāļezera Kukunora izpētei, pārgāja pāri Burnhanbudas kalniem un nokļuva Tibetas ziemeļos, kur sagaidīja 1873. gadu. Atceļā N. Prževaļskis no Alašana tuksneša caur Gobi austrumu daļu nonāca Urgā un 1837. gada rudenī atgriezās Irkutskā.[1]

Ekspedīcija ceļā pavadīja 34 mēnešus un bija nogājuši apmēram 11 832 kilometrus. Ekspedīcijas laikā N. Prževalskis pēc acumēra uzzīmēja 5700 maršruta kilometru plānu, iezīmēja Centrālās Āzijas kartē vairāk nekā 20 kalnu grēdu, 7 lielus un vairākus mazus ezerus, savāca bagātīgu floras un faunas kolekciju. Savāktos materiālus ekspedīcijas laikā vinš apkopoja grāmatā «Mongolija un Tangutu zeme», kas autoram atnesa pasaules slavu.[1]

Lobnora un Džungārijas ekspedīcijaLabot

1876. gadā N. Prževaļskis devās savā otrajā Centrālās Āzijas ekspedīcijā. No tolaik Krievijas impērijai piederošās Kuldžas pilsētas viņš kopā ar deviņiem ceļabiedriem 1876. gada augustā virzījās uz augšu pa Ili upes un tās pietekas Kungesas ielejām, un šķērsoja Austrumu Tjanšana galveno ūdensšķirtni. Ekspedīcija sasniedža Tarimas upes lejteci un pirmo reizi aprakstīja šo upi.[1]

Ekspedīcija veica Lobnora ezera un Altintaga kalnu grēdas izpēti. Slimības dēļ N. Prževaļskim neizdevās īstenot savu otro mēģinājumu sasniegt Tibetu caur Džungāriju un Hami oāzi. Ekspedīcijai atgriežoties Zaisanas postenī, ceļotāji uzzināja, ka ticis pieņemts lēmums atlikt ekspedīciju, jo radušies diplomātiski sarežģījumi ar Ķīnu. N. Prževaļskis bija spiests atgriezties Pēterburgā, kur 1878. gadā viņu ievēlēja par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Par Lobnora un Džungārijas ekspedīciju N. Prževaļskis uzrakstīja grāmatu «No Kuldžas pāri Tjanšanam un uz Lobnoru».[1]

Pirmā Tibetas ekspedīcijaLabot

1879. gada pavasarī sākās trešā Prževaļska ekspedīcija uz Centrālāziju ar mērķi sasniegt Tibetas galvaspilsētu Lhasu. No Zaisanas ekspedīcija devās dienvidaustrumu virzienā, nonāca Hami oāzē, pārgāja pāri Naņšaņa kalnu rietumu daļai, kur atklāja kalnus, kas tika nosaukti par Humbolta grēdu un Ritera grēdu. Pēc tam ekspedīcija, caur Caidamas ieleju, devās uz dienvidrietumiem un iznāca Tibetas kalnienē. Tur ceļotājus pārsteidza dzīvnieku bari, kuri maz vai it nemaz nebaidījās no cilvēkiem. Uz dienvidiem no Ņenčentanglas kalnu grēdas, 250 kilometrus no Tibetas galvaspilsētas Lhasas, ekspedīciju apturēja Tibetas ierēdņi, kas lika griezties atpakaļ. Lhasā bija izplatījušās baumas, ka krievu ekspedīcija gribot nozagt dalailamu.[1]

Atpakaļceļā N. Prževaļskis izmantoja iespēju izpētīt Huanhes upes augšteci, kā arī Kukunora ezeru un Naņšaņa kalnu austrumdaļu, un pēc tam 1880. gada rudenī caur Urgu atgriezās Kjahtā. N. Prževaļskis kartē iezīmēja vairāk nekā 4000 kilometru ceļa, atklāja jaunas dzīvnieku sugas un savāca bagātu botānisko kolekciju. Tibetas ekspedīcija tika aprakstīta viņa grāmatā «No Zaisanas cauri Hami uz Tibetu un Dzeltenās upes augšteci” (1883).[1]

Otrā Tibetas ekspedīcijaLabot

Ceturtā N. Prževaļska ekspedicija uz Centrālāziju sākās 1883. gada rudenī un turpinājās līdz 1885. gada rudenim. Izgājusi no Kjahtas, ekspedīcija šķērsoja Gobi centrālos rajonus un sasniedza Kukunora ezeru. Tālāk ceļotāji devās uz Huanhes un Jandzi upes augšteci, šķērsoja Caidamas ieplakas dienviddaļu un izpētīja Kuņluņa kalnu sistēmu. N. Prževaļska ekspedīcija pārziemoja pie Lobnora ezera, bet 1885. gada pavasarī devās tālāk gar Taklamakana tuksneša dienvidu malu uz Hotana oāzi. 1885. gada novembrī ieradās Karakolā (Prževaļskā) Isikula austrumu krastā. Ekspedīciju N. Prževaļskis aprakstīja grāmatā «No Kjahtas uz Dzeltenās upes izteku, Tibetas ziemeļu nomales pētīšana un celš pāri Tarimas baseinu» (1888).[1]

Ekspedīcijas laikā Prževaļskis un viņa ceļa biedri bieži vien atradās uz izdzīvošanas robežas: viņi cieta badu, salu, nepanesamu karstumu un slāpes, bija spiesti atvairīt bruņotu laupītāju uzbrukumus un pārciest visdažādākās grūtības.[1]

Piektā un pēdējā ekspedīcijaLabot

1888. gadā N. Prževaļskis organizēja piekto un pēdējo ekspedīciju pa Centrālo Āziju. Karavāna nonāca pie Karakolas (Prževaļska), kur N. Prževaļskis, iedzerdams Ču upes ūdeni, saslima ar vēdertīfu un pēc desmit dienām nomira.

Slavenā ceļotāja pēdējie vārdi bija: «Apglabājiet mani Isikula krastā. Uzraksts lai būtu vienkāršs: ceļotājs Prževaļskis. Šķirstā mani guldiet ekspedīcijas apģērbā.»[1]

Prževaļska ieguldījums zinātnēLabot

Kaut N. Prževaļskim neizdevās sasniegt Tibetas aizliegto galvaspilsētu Lhasu, viņa ģeogrāfijas atklājumi tika plaši atzīti. Apvienotās Karalistes Karaliskā ģeogrāfijas biedrība pozitīvi izteicās par to, ka N. Prževaļskis pievērsa Centrālāzijas reģionam tik lielu uzmanību kā ne viens cits kopš Marko Polo laikiem.[2]

Āzijas izpētes vēsturē N. Prževaļskis izveidoja jaunu laikmetu, šķērsodams eiropiešiem vismazāk pazīstamās Centrālās Āzijas daļas. Viņa ekspedīciju maršrutu kopējais garums pārsniedza 31 tūkstoti kilometru. Ceļotājs astronomiski noteica 63 punktu koordinātes, atklāja nezināmus kalnus, ezerus, upju iztekas. N. Prževaļskis iepazīstināja Eiropas zinātni ar daudzu nepazīstamu tautu dzīvi. Viņš atklāja 217 jaunas augu sugas, desmitiem jaunu dzīvnieku sugu.[1]

N. Prževaļska vārdā bija nosaukta pilsēta Prževaļska (1992. gadā tai atjaunoja Karakolas nosaukumu), kalnu grēda Kuņluņā, šļūdonis Altajā u.c. ģeogrāfiskie objekti, kā arī augu un dzīvnieku sugas, starp tām arī savvaļas zirgu suga — Prževaļska zirgs.[1]

AtsaucesLabot

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 Arnolds Goba. Pasaules apceļotāji un jaunatklājēji. LIELO ĢEOGRĀFISKO ATKLĀJUMU TRIUMFS UN TRAĢISKUMS. Rīga : Izdevniecība Avots, 2006. 387–390. lpp. ISBN 9984-757-85-4.
  2. 2,0 2,1 Robins Henberijs-Tenisons. SEPTIŅDESMIT PASAULES IZCILĀKIE CEĻOJUMI. Rīga : Zvaigzne ABC, 2007. 222–223;225. lpp. ISBN 978-9984-40-227-7.

Ārējās saitesLabot