Nemertīntārpi

Nemertīntārpi
	Dažādi nemertīntārpi.
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Nodalījums	Bilaterāļi (Bilateria)
Apakšnodalījums	Pirmmutnieki (Protostomia)
Virstips	Spirālveidīgie (Lophotrochozoa)
Tips	Nemertīntārpi (Nemertea)
Iedalījums
	Anopla; Enopla;
	Nemertīntārpi Vikikrātuvē

Nemertīntārpi jeb nemertīnas (Nemertea) ir pirmmutnieku dzīvnieku tips. Tie ir lentveidīgi tārpi, kas lielos daudzumos izdala gļotas un praktiski ir bez redzamiem ārējiem orgāniem. Sugu lielākā daļa ir jūras bentosa organismi, kaut arī nelielā daudzumā ir zināmi jūras pelaģiskās, saldūdens un pat sauszemes mitrās vietās mītošas sugas. Nemertīntārpu lielākā daļa ir plēsēji, taču ir arī maitēdāji. Ir zināmi arī gliemju mantijas dobuma komensāļi. Ir aprakstītas ap 1000 sugām no 250 ģintīm.

Pētījumu vēsture labot šo sadaļu

Pirmo reizi nemertīntārpi, domājams, bija minēti vēl 1555. gadā, kad par tiem līdzīgu būtni rakstīja zviedrs Olafs Magnuss. Tomēr pirmais formālais apraksts ir attiecināms uz 1770. gadu, kad norvēģu dabaspētnieks un bīskaps Johans Ernsts Gunneruss aprakstīja sugu Ascaris longissima (tagad Lineus longissimus). Nemertīnu nosaukums tika veidots no nereīdas Nemertejas vārda.

Morfoloģija labot šo sadaļu

Parasti nemertīntārpi pēc formas atgādina diegu vai lenti. Ķermeņa garums dažādiem pārstāvjiem variē no dažiem milimetriem līdz dažiem metriem (garākā eksemplāra rekords 54 metri pārsniedz jebkura dzīvnieka garumu). Tomēr garuma izmērīšana tiek apgrūtināta ar to, ka šie tārpi, līdzīgi dēlēm savelkot muskuļus, būtiski spēj mainīt savu garumu, kā arī tiem ir paradums savīties samudžinātā kamolā. Tāpēc nemertīntārpus mēra šķīdumos (piemēram MgCl₂ šķīdumā), kuros tiek bremzēta to muskuļu darbība. Bieži vien nemertīntārpu ķermenis pa kakla vagu ir skaidri sadalīts galvas un rumpja nodalījumos. Galvas nodalījums (ja tas nav izteikts, tad ķermeņa priekšējā daļa) ietver sevī mutes atveri, snuķa atveri, frontālo un cerebrālo orgānus un dažas acis. Rumpja nodalījums praktiski ir bez redzamiem ārējiem orgāniem: ķermeņa sānos ir protonefrīdiju un dzimumdziedzeru atveres, bet ķermeņa aizmugurējā galā termināli izvietota anālā atvere. Nemertīntārpu Heteronemertea kārtas pārstāvjiem virs anālās atveres atrodas neliels izaugums (kaudālais cirruss), kura funkcija pagaidām nav zināma. Nemertīntārpu apvalks izdala daudz gļotu, kuras dara tos plēsējiem nepievilcīgus. Daudzas sugas ir ar spilgtu krāsojumu, kas parasti tiek traktēta kā brīdinājuma krāsa. Tomēr ir arī nemertīntārpi bez krāsojuma (bālos toņos), caur kuru apvalkiem ir labi saskatāmi iekšējie orgāni (zarna, rinhocels, galvas ganglijs, nervu stobri, dzimumdziedzeri).

Ķermeņa dobuma nemertīntārpiem nav, un telpu starp orgāniem aizpilda pamataudi. Gremošanas sistēma ir sarežģītāka nekā plakantārpiem, un sastāv no priekšējās zarnas, vidējās zarnas un aizmugurējās zarnas, kura aizmugurējā daļā pāriet anālajā atverē. Nemertīntārpiem jau parādās labi attīstīta asinsrites sistēma. Speciālu elpošanas orgānu nav. Izvadorgānu funkcijas pilda protonefrīdiji. Nemertīntārpiem ir ortogona veida nervu sistēma. Nemertīntārpi ir divdzimumu organismi. Dzimumorgānu sistēma ir ļoti primitīva, un to veido daudzas maisveidīgas folikulārās gonādas. Nemertīntārpiem nav tik sarežģīta kopulatīvā aparāta un izvadatveru kā plakantārpiem.

Vairošanās un attīstība labot šo sadaļu

Apaugļošanās ārēja. Apaugļotajās olās notiek pilnīga drostalošanās, kam ir liela līdzība ar posmtārpu spirālisko drostalošanos. Drostalošanās rezultātā veidojas blastula, bet pēc tam vienam polam ieliecoties, rodas gastrula. No gastrulas attīstās brīvi peldošs planktonisks kāpurs. Dažādiem nemertīntārpiem veidojas atšķirīgas formas kāpuri (raksturīgākais nemertīntārpu kāpurs saucas pilīdijs). Tāpēc var uzskatīt, ka nemertīntārpu attīstība notiek ar pārvēršanos. Sākumā no kāpura epitēlija starpā starp ektodermu un entodermu, t.i. ķermeņa primārajā dobumā, veidojas embrija vidus lapiņas dīglis, no kura vēlāk rodas saistaudi un daži iekšējie orgāni. Šāds izkliedēts jeb difūzs mezodermas aizmetnis tiek saukts par mezenhīmu. Turpmākie tārpa apvalki veidojas šādi: vispirms izveidojas 7 ektodermas ieliekumi — viens mazs nepāra ieliekums uz kāpura priekšējās virsmas un trīs pāri lielāku ieliekumu uz tā apakšējās virsmas (mutes priekšpusē, sānos un aizmugurē). Pēc tam šie ieliekumi ieaug pilīdija iekšpusē, aptverot no visām pusēm tā zarnu ar mezenhīmas aizmetni, un saaug viens ar otru, izveidojot zem pilīdija apvalkiem divslāņu maisiņu, kas aptver kāpura vidējo daļu. Izveidojies tārps pārplēš pilīdija sieniņu, izlien ārā un nosēžas jūras dibenā, pārejot uz rāpojošu dzīvesveidu.

Sistemātika labot šo sadaļu

Pēc Gibsona klasifikācijas (Gibson, 1995) tips ir sadalīts 2 klasēs. Kopā ir virs 1000 sugām no 250 ģintīm un 4 kartām. Latvijas teritorijā ir zināma viena nemertīntārpu suga, Baltijas jeb tumšais prostoms (Cyanophthalma obscura (Schultze, 1851)), kas dzīvo Baltijas jūrā.