Mihailo-Larine

Ciems Ukrainā Nikolajevas apgabala Vitovkas rajonā
(Pāradresēts no Mihailo-Larino)

Mihailo-Larine (ukraiņu: Михайло-Ларине, Mihailo-Larine) ir ciems Ukrainā, Mikolajivas apgabala Mikolajivas rajonā.

Radies Inhulas upes kreisajā krastā (nosaukums «In-gul» tulkojumā no tatāru valodas nozīmē «Jaunais ezers») pēc Dņepras un Dienvidu Bugas starpupes pievienošanas Krievijas impērijai pēc kara ar Turciju beigām 1774. gadā.

Vēsture labot šo sadaļu

Sākotnēji pastāvēja divi apdzīvoti punkti — Mihailovka (no zemes īpašnieka vārda) radusies 18. gadsimtā, un Larjevka — oficiera P.S. Larija dibināta 1781. gadā. 1794. gadā ciems Mihailovka pāriet majora Pētera Larija Stefana dēla īpašumā, no kā dažās kartēs parādās divas Larjevkas. Jaunā īpašnieka rokās pāriet muiža, kuras dibināšanas laiks datējas agrāk par Mikolajivas pilsētas rašanos. Svarīgs ciema Mihailo-Larines vēstures avots ir ″Komerālas ekonomiskās piezīmes sekojošas pēc samazinātā plāna zemes mērītajām vasarnīcām Hersonas apriņķī″, 1798. gadā. Ciems Larjevka tajā atzīmēts kā rotmistra Stefana Todoroviča Ivana dēla īpašums. Tālāk seko apdzīvotā punkta un apkārtnes apraksts: «Tā ciemiņa atrašanās vieta — upes Ingulas tecēšanas virzienā uz gravām bez nosaukuma, viena pa labo, otra pa kreiso norādītās upes Ingulas puses. Ūdeni ņem no Ingulas un no izraktajām akām, ūdens lietošanai cilvēkiem un lopiem derīgs. Pie kunga mājas divas dzirnavas- vienas vēja, otras zemes, tajās tiek maltas 700 četvertes dažādas maizes kungu un zemnieku apritei.»

Mihailovkas ciems uz to laiku kā jau bija augstāk minēts piederēja P.S. Larijam. «Tas ciems atrodas upes Ingulas tecēšanas virzienā uz Selihova gravas. Kreisajā pusē kungu akmens māja 5 verstu attālumā, dzirnavas, kurās gadā tiek maltas 300 četvertes dažādas maizes kungu un zemnieku lietošanai. Ūdeni ņem no izraktajām akām un no upes Ingulas, ūdens cilvēkiem un lopiem derīgs. Pretī ciematam pašā karstākajā laikā platums gadās līdz 30 asīm, dziļums 1 ass. Tajā tiek makšķerētas zivis, kuras tiek lietotas kungu un zemnieku patēriņam. Zemei ir pelēku smilšu grunts, tajā labāk izaugs kvieši, arnautka, prosas un pārējās sēklas, un siena pļaujas apmierinošas. Uz laukiem un upes ir putni. Uz muižnieku zemes tiek artas 100 desetīnas. Sievietes virs lauku darbiem nodarbojas ar mājas darbiem, vērpj vilnu, auž linaudeklus un vadmalas savai lietošanai un pārdošanai».

Minējums par kunga māju, kura atrodas piecas verstis no Mihailovkas, apstiprina hipotēzi par dotā ciema identiskumu ar mūsdienu Marjevku, kura kā arī atradās šajā attālumā no muižas un turklāt tajās laikos tika saukta par Mihailovku. Drīz pēc tā rodas tā saucamā Mazā Mihailovka acīmredzot nošķīrusies no Mihailovkas. 1815. gada kartē Mihailovka un Marjevka atzīmētas jau kā divi dažādi ciemi. Pēc 1795.gada revīzijas datiem Mihailovkas ciemā bija 28 mājas un 104 iedzīvotāji (72 vīrieši un 47 sievietes).

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē Mihailovka un Larjevka viena no otras atradās pienācīgā attālumā. Hersonas guberņas apdzīvoto punktu 1859. gada sarakstā Larjevka tiek pieminēta zem vēl viena nosaukuma — Babi. Tā laika kartēs tās atrašanās vieta atbilst zemam zemes gabalam pirms augšupjas uz pakalnu, tautā līdz šim laikam sauktā par Babi. Saskaņā ar 1859.g. skaitīšanu Larjevkā (Babās) dzīvoja tikai 9 cilvēki (3 vīrieši un 6 sievietes) divās mājās (daudzkārt mazāk nekā 1795. gadā). Otrajā Larjevkā (no jaunā īpašnieka vārda tā vēl tika saukta par Košenbaru), kura atradās līdzās vācu kolonista Šardta viensētai pie tagadējā tilta, kas savieno Mihailo-Larino ar kaimiņos esošo Peresadovku, sarakstā bija 8 mājas un 99 iedzīvotāji (48 vīrieši, 51 sieviete). Mazajā Mihailovkā (Greigā) bija 23 mājas ar 183 iedzīvotājiem (90 vīrieši un 93 sievietes). Līdz šim laikam vietējie iedzīvotāji glabā atmiņas par Komarovku un pat rāda to vai citu māju atrašanās vietu mūsdienu mežsaimniecības teritorijā. Saskaņā ar kartēm, kuras datētas ar 1815. gadu, tā arī bija Mihailovkas ciema teritorija. 1849. gadā kartē tā atrodas jau tagadējās Ļeņina ielas vieta, bet ieeja muižā bija aizšķērsota ar akmens sienu, kura sniedzas tieši līdz upei. 1887. gadā Mihailovkā un Larjevkā bija 55 mājas un 330 iedzīvotāji. No tiem 1 māja bija privileģēta, 52 mājās bija bijušie muižnieku zemnieki, 1 — ebreji, 1 — mietpilsoņi.

1896. gadā apvienotajā Mihailo-Larjevkas ciemā (Grejeva, Blažkova) bija 47 mājas un 246 iedzīvotāji (122 vīrieši un 124 sievietes). Apdzīvotajā vietā bija krogs, 3 verstu attālumā atradās pasta stacija Larjevka, bet 7 verstu attālumā — dzelzceļa stacija Ščerbino (mūsdienu Greigovo). Douengauera viensētā 18 mājās dzīvoja 106 iedzīvotāji (61 vīrieši un 45 sievietes). Šī kādreiz mazā vācu kolonija tagad ietilpst Mihailo-Larines ciema robežās. Šardta viensētā bija 18 mājas un 58 iedzīvotāji (38 vīrieši, 20 sievietes). Tā laika īpašnieka Blažkova muižas ekonomijā bija 3 mājas ar 20 iedzīvotājiem (11 vīrieši, 9 sievietes).

Statistikas dati apraksta lauksaimniecības attīstību Mihailo-Larjevkas sabiedrībā, kas sastāvēja no 71 saimniecības un 418 iedzīvotājiem (214 vīrieši, 204 sievietes) 20. gadsimta sākumā. Mihailovkas zemnieku sētās bija 134 zirgi, 2 vērši, 51 govs, 55 ganību lopi. Larjevkā bija 20 zirgi, 9 govis, 12 ganību lopi. Vairākumam zemnieku bija vidēji piešķirtie zemes gabali. Mazzemnieku Mihailovkā nebija: tiem, kuriem bija līdz 1 desetīnai — 7 saimniecības, mazāk par 2 desetīnām — 8 saimniecības, ar 2—3 desetīnām — 3 saimniecības. Larjevkā bija daudz lielāki gabali: 2—3 desetīnas — 1 saimniecība, 3—5 desetīnas — 1 saimniecība, 5—7 desetīnas — 4 saimniecības.

Neilgi pirms revolūcijas 1916. gadā tika veikta Hersonas apriņķa, pie kura teritoriāli piederēja Mihailo-Larjevka, lauku saimniecību skaitīšana. Tajā tad dzīvoja 72 mājās 386 iedzīvotāji. Muižnieka O.I.Bulaceļa ekonomijā tika uzskaitītas 27 dvēseles, N.N. Šardta ekonomijā 9 dvēseles un F.J.Douehgauera viensētā bija 9 saimniecības un 82 dvēseles iedzīvotāju.

Savas garīgās vajadzības viņi apmierināja kaimiņu ciemā Peresadovkā, kur atradās erceņģeļa Miķeļa baznīca (uzcelta 1863. gadā). Vietējais priesteris veica kristību un laulību sakramentus, apstāvēja mirušos un to visu reģistrēja atbilstošā grāmatā. Peresadovkas baznīcas draudzes metrikas grāmatas labi saglabājušās no 1876. gada līdz 1917. gadam un glabājas Mikolajivas apgabala valsts arhīvā.

20. gadsimta sākumā parādījās arī neliela skola, kurā tagadējo Mihailo-Larjevkas iedzīvotāju vectētiņi un vecmāmiņas ieguva sākumizglītību, mācoties Dieva bauslību un vispārizglītojošos priekšmetus.1917. gada revolūcija un tai sekojošie notikumi krasi izmainīja mēreno dzīvi Mihailo-Larines ciemā. Aizbēga muižnieks (kura radinieki līdz šim laikam dzīvo Francijā), panīka brīnišķīgais augļu dārzs, līdz pamatam tika izjaukta siena, kura nošķīra ciemu un bijušo muižu. Pati muižnieka māja līdz šim laikam liecina par bijušo varenumu un kungu muižas uzplaukumu. Pēc pilsoņu kara tā tika pārvērsta par bērnu namu, kura audzēkņi 1924. gadā 16 komjauniešu skaitā organizēja komūnu «Iļjiča Gvarde» (vienu no pirmajām divām Mikolajivas apgabalā). Otrais komūnas domes galva bija Otrajā pasaules karā nacistu nogalinātais Grigorijs Šalajenko. Viņam par godu nosaukta viena no ciema ielām. Kolektivizācija noveda pie lauksaimniecības sabrukuma, pārvēršot zemniekus par jaunās varas kalpiem. Neprotošos klusēt naktīs aizveda drošības iestādes. Ekspropriētos aizsūtīja uz tālajām zemēm. Daudzi no viņiem atpakaļ vairs neatgriezās.

Kara posta gadi atnesa jaunas ciešanas zemniekiem. Nacisti noteica savu kārtību, kas iekļāva sevī obligātās darba klaušas okupantu saglabātajā kolhozā. Iedzīvotājus vēroja modrā policijas acs, kuru vadīja padome. Vācu karapulku atkāpšanās, kura sākās 1944. gadā, izraisīja 60 nevainīgu iedzīvotāju nošaušanu un daudzu jaunu cilvēku aizdzīšanu uz Vāciju. Tie, kuri atgriezās PSRS, bija nolemti katorgas darbiem par šķietamo nodevību.

1951. gadā Mihailo-Larinē ieplūda ieceļotāju vilnis no rietumu Ukrainas, kuri papildināja ciema iedzīvotāju skaitu. 1968. gadā ciemam pievienojas viensēta «Gvardija Iļjiča». Šajos pat gados tika uzcelts jauns klubs. Kolhozs pārvērtās par sovhozu ar vīnogu specializāciju. 1977. gadā sāka darboties jaunā vidusskola un bērnu dārzs. Bijušā muižas mājā, vēsturiskajā piemineklī, kuram ir vairāk nekā divsimt gadi, tika ierīkota sovhoza noliktava. Tagad tā ir pamesta.

20.gadsimta beigu krīze noveda pie ciema iedzīvotāju skaita samazināšanās. Saimniecības sabrukums atstāja iespaidu uz visām ciema dzīves pusēm. Tika slēgti bērnu dārzs, pirts, daļēji pārstāja funkcionēt 1980. gados uzbūvētais tirdzniecības centrs. Tikai 21. gadsimta sākumā bija pamanāms neliels pacēlums ciema dzīvē. Mihailo-Larinē no 1991. gada pastāv sava ciema padome, radusies pašu pasta nodaļa. Atvērti pāris privātveikali. Joprojām strādā aptieka, darbojas dažādi pulciņi klubā, tika gatavots atjaunotnei bērnu dārzs.

Uz 2006. gada 1. jūniju Mihailo-Larines 649 mājās dzīvoja 1869 iedzīvotāji. Vidusskolā mācījās 210 skolēnu. Uz 2007. gada 1. aprīli ciemā bija 1920 iedzīvotāji.

Literatūra labot šo sadaļu

  • Лобода В. В. Топонімія Дніпро-Бузького межиріччя. — Київ, 1976. — С. 130.
  • Николаевщина. Краеведческий сборник. — Николаев, 1926. — С. 205.
  • РГАДА (Российский Государственный Архив Древних Актов), ф. 1355, оп. 1, д. 2066, лл. 59-59 об.
  • Херсонская губерния. Список населенных мест по сведениям 1859 г. — С.-П., 1868. — № 88-90.
  • Материалы для оценки земель Херсонской губернии, т. 6: Херсонский уезд. — Херсон, 1890. Приложение. — С. 194.
  • Список населенных мест Херсонской губернии. — Херсон, 1896. — С. 395—397.
  • Данные об экономическом положении селений Херсонского уезда… в 1906—1907 гг. — Херсон, 1908. — С. 6—7. * Ленінське плем`я, 7 квітня 1984 р.
  • Зверства немецко-фашистских захватчиков: документы. — М., 1945. — С. 65.
  • Досвід роботи Михайло-Ларинської сільської ради. — Михайло-Ларине, 2006. — С. 2.
  • Голубцов Владимир, священник. История села Михайло-Ларино.М-Принт, 2007.

Vēsturiskās kartes labot šo sadaļu