Miervaldis Bušs

Miervaldis Bušs (1917 – 1996) ir latviešu mežzinātnieks, inženieris izgudrotājs, novators. Viens no svarīgākajiem virzieniem viņa pētījumos bija meža atjaunošana, jaunu un efektīvu metožu un tehnoloģiju izstrādāšana un ieviešana smiltāju, virsāju un izstrādāto purvu apmežošanai.

Miervaldis Bušs Personīgā informācija Dzimis 1917. gada 14. jūlijā Kupjanskā, Slobodsko – Ukrainas guberņā (tagad Ukrainā) Miris 1996. gada 11. septembrī (79 gadi) Salaspilī Tautība Latvietis Vecāki Krišs Bušs, Ella Buša dzim. Zvejniece Brāļi Kaspars Māsas Ilga, Rasma, Vita Dzīvesbiedre Lilija Biruta dzim. Zerviņa Bērni Rūta Kazāka (mežsaimn. inž.), Ieva Lūse (vēsturniece), Vija Buša (mežsaimn. inž.)

Zinātniskā darbība Zinātne mežzinātne, ekoloģija, inženērija Zinātniskais grāds Dr. silv. Darba vietas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskais institūts “Silava” Akadēmiskais amats Meža atjaunošanas laboratorijas vadītājs Alma mater Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāte Pasniedzēji Pauls Galenieks, Voldemārs Lange. Apbalvojumi Latvijas PSR nopelniem bagātais mežkopis (1977), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992).

Dzīves gājums

M. Bušs dzimis 1917. gada 14. jūlijā Kupjanskā, Slobodsko – Ukrainas guberņā (tagad Ukrainā) Kriša un Ellas Bušu ģimenē. Ukrainā ģimene kā Kurzemes bēgļi bija nonākusi 1. Pasaules kara laikā. Vēlāk viņi pārcēlās uz Ufas guberņu, kur tēvam bija piešķirta mežziņa vieta. Ģimene atgriezās dzimtenē 1921. gadā. 1922. gada 25. janvārī Krišs Bušs iecelts par virsmežziņa vietas izpildītāju Bornes (vēlāk Grīvas) virsmežniecībā. Ģimene pārceļas uz dzīvi Ilūkstes apriņķī. Mācības M. Bušs uzsāka Grīvas pamatskolā, iestājoties uzreiz 3. klasē, tad turpināja Daugavpils 2. pamatskolā. 1933. gadā viņš absolvēja Daugavpils valsts ģimnāziju un 15 gadu vecumā iestājās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļā. No 1934. līdz 1936. gadam mācības nācās pārtraukt slimības dēļ, bet 1942. gadā studijas tika pabeigtas un iegūts mežkopja diploms. M. Bušs paralēli studijām strādāja par instruktoru Latvijas Lauksaimniecības kameras mežkopības nodaļā (1938-1940) un kā subasistents un jaunākais asistents LLU Meža izmantošanas katedrā (1940-1943). 1943. gadā viņš sāka strādāt Raiskuma Mežsaimniecības skolā par mācību virsmežniecības mežzini. 1944. gadā, frontei tuvojoties, ar ģimeni devās bēgļu gaitās, nokļuva Čehoslovākijā, kur strādāja mežsaimniecības darbos. Dzimtenē atgriezās 1946. gadā martā.

Vācu okupācijas laikā izdoto diplomu Padomju okupācijas varasiestādes neatzina, 1947. gadā nācās kārtot eksāmenus Marksismā - ļeņinismā, lai iegūtu augstskolas diplomu inženiera mežkopja kvalifikācijā. Diplomdarba temats bija "1939/40. gada ziemas sala ietekme uz koku sugām Augšzemē un Latgales Dienvidrietumu daļā".

1946. jūlijā M. Bušs sāka darbu LPSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūtā kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, no 1950. gada zinātniskais sekretārs, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.

1952. gadā M. Bušs aizstāvēja lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertāciju “Bezzaru priežu un egļu izaudzēšana ar atpumpurošanu”. Iegūto lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu 1992. gadā LLA habilitācijas un promocijas padome pielīdzināja mežzinātņu doktora grādam (Dr.silv.). 1953. gadā viņš organizēja meža pētīšanas stacijas “Kalsnava” izveidošanu.

No 1962. gada līdz aiziešanai pensijā 1988. gadā M. Bušs bija Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskā institūta “Silava” Meža atjaunošanas laboratorijas vadītājs, vēlāk laboratorijas Bioloģijas sektora vadītājs, pēc tam kā institūta zinātniskais konsultants (1988-1991). Darbu viņš turpināja kā Ventspils domes jūrmalas kāpu nostiprināšanas un apmežošanas projekta vadītājs (1991-1996). Bijis zinātnisko darbu vadītājs 11 aspirantiem.

M. Bušs bija aktīvs meža darbinieku tradīciju iedibinātājs un kopējs, uzturējis sakarus ar trimdas latviešu mežkopjiem. Publicēja rakstus par problēmām dažādos preses izdevumos, piedalījās radio raidījumos “Meža saimnieks”. Rūpējās par Latvijas mežsaimniecības vēstures saglabāšanu. Darbojies Latvijas Kultūras fonda Meža vēstures sekcijā, Meža darbinieku biedrībā, zinātnieku savienībā “Latvija un latvieši ārzemēs”, Latvijas Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisijā (mežsaimniecības nozares komisijas priekšsēdētājs). M. Bušs ir arī Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” un meža darbinieku vīru kora “Silvicola” vārda autors.

"Šalkones" biedrs 40. gadi

Studējošo mežkopju biedrības “Šalkone” biedrs Latvijas brīvvalsts laikā, Atmodas sākumā panāca biedrības atjaunošanu.

Plašo interešu lokā bija vēsture, kultūra, mūzika, valodniecība, fotografēšana un filmēšana, arī medības. Uzskatīja, ka medībās ir svarīgi ievērot ētiku un tradīcijas.

Mīļākais koks – priede, kurai ne tikai veltīti viņa zinātniskie pētījumi, bet par kuru arī rakstījis: Rīgas priede ir ne tikai veidojusies mūsu zemē, bet arī veidojusi mūs pašus ar savu piemēru, augumu, optimismu (vienmēr “zaļi svārki mugurā”).

Miervaldis Bušs miris 1996. gada 11. septembrī Salaspilī, apbedīts Tilderu kapos.

Zinātniskā darbība

M. Buša pētījumu rezultāti un atziņas apkopotas apmēram 150 zinātniskos un populāros izdevumos pārsvarā latviešu un krievu, kā arī vācu, angļu, čehu un lietuviešu valodā.

• Mazauglīgu teritoriju – kāpu smiltāju, degumu, izstrādāto purvu – apmežošanas iespējas. Plaši pazīstama ir viņa izstrādātā jaunā kāpu smiltāju apmežošanas metode, ierīkojot zem smilts virskārtas organiska materiāla starpslāni, kas uzglabā mitrumu un palīdz priežu stādījumiem noturēties un augt. M. Buša izstrādātā kāpu smiltāju nostiprināšanas un apmežošanas metode plaši izmantota Rīgas jūras līča Vidzemes un Kurzemes piekrastē, Rīgas Jūrmalā un Ventspils pašvaldības teritorijā Baltijas jūras krastā.

• Kokaugu barošanās. Pēc M. Buša iniciatīvas un viņa izstrādātās tehnoloģijas, sadarbojoties biologiem un inženieriem, mežu pētīšanas stacijā “Kalsnava” 1965.-1966. gadā uzbūvēta eksperimentāla iekārta – automatizēta laboratorija “Dendrotrons”. Tajā bija iespējams kontrolēt un novērot dažādu substrātu, minerālbarošanās režīmu un foto perioda ietekmi uz priedes un egles sējeņu augšanu un attīstību.

"Brika" stādu rullis. M. Buša foto.

• Meža stādmateriāla izaudzēšana ar segtu sakņu sistēmu – ietvarstādiem. M. Buša vadībā zinātnieku un konstruktoru grupa izveidoja tehnoloģisko līniju “Brika”, kurā apvienoti visi cikli, sākot ar sēklu sēju, sējeņu ievietošanu ar barības vielu šķīdumu piesūcinātās kūdras briketēs, iesaiņojot briketes caurumotā polietilēna plēvē un satinot to ruļļos. Šādi sagatavots stādmateriāls ir ilgstoši uzglabājams un piemērots ļoti dažādu teritoriju apmežošanai, pie kam iespējams pielietot tam speciāli radītu stādāmo mašīnu. Meža atjaunošanas jomā pētīta arī dažādu augsnes mēslojuma veidu ietekme uz jaunaudzes augšanu atšķirīgās apmežojamās platībās un sniegtas praktiskas rekomendācijas. Ar tehnoloģiskās iekārtas “Brika” ražotajiem stādiem apmežotas smiltāju, degumu, frēzkūdras iegūšanai izmantoto purvu un izcirtumu platības. Izmantojot traktorvilces stādāmās mašīnas, stādīšana notiek mehanizēti. Mūsdienās mašinizēta ietvarstādu stādīšana notiek ar ekskavatoru, kas aprīkots ar speciālu stādāmo galvu. Ietvarstādu veids “Brika” ir aizsargāts ar autorapliecībām, un nosaukums reģistrēts Tirdzniecības palātā.

Izmantodams savas zināšanas gan bioloģijā, gan inženierzinātnē, konstruējis vairākas oriģinālas ierīces meža atjaunošanas darbiem.

Zinātniskajā pētniecībā M. Bušs sadarbojies ar kolēģiem vairākās valstīs – Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Polijā un Čehoslovākijā. 1979. gadā Latvijā pirmo reizi notika IUFRO (International Unionof Forest Research Organizatlons – Starptautiskā meža pētīšanas organizāciju savienība) simpozijs ar dalībniekiem no 18 valstīm par meža atjaunošanas un audžu kopšanas darbu metodēm. Simpozija organizatori no Latvijas puses bija M. Bušs un Mežsaimniecības problēmu institūta direktors I. Ieviņš. Darbojies daudzu izdevumu redkolēģijās (Latvijas PSR Mazā enciklopēdija, Dabas un vēstures kalendārs, Jaunākais Mežsaimniecībā, Meža Dzīve, Mežsaimniecība un Mežrūpniecība, Mežzinātne). Piedalījies grāmatu Latvijas meži (1987), Daudzvalodu meža humusa terminu vārdnīca (1988), Meža humusa vārdnīca (1990) sastādīšanā, sarakstījis grāmatu Latvijas kāpu smiltāji un to apmežošana (1960), Meža kultūras (M. Buša un I. Mangaļa redakcijā, 1971). Atziņas un rekomendācijas par meža atjaunošanas jautājumiem apkopotas grāmatā “Meža kultūras” (M. Buša un I. Mangaļa red.), kuras atkārtotais izdevums tiek izmantots jauno mežsaimniecības speciālistu izglītošanā. Par saviem izgudrojumiem M. Bušs saņēmis 8 autorapliecības.

Pagodinājumi

• 1977 – Latvijas PSR Nopelniem bagātā mežkopja nosaukums par nopelniem Latvijas mežsaimniecības un mežrūpniecības attīstībā.
• 1977 – Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādes bronzas medaļa par tehnoloģiskās iekārtas “Brika” demonstrējumu.
• 1992 – ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.
• 1997 – par izcilu ieguldījumu zinātnē iekļauts Starptautiskajā Biogrāfiju centra (Kembridžā) sastādītajā 20. gs. 2000 ievērojamāko cilvēku kopā.

Darbi

Galvenie darbi

1. Bušs M., 1959. Stādāmā materiāla izaudzēšana kokaudzētavās. Rīga: ZA izdevniecība, 15 lpp.
2. Bušs M., 1960. Latvijas kāpu smiltāji un to apmežošana. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 143 lpp.
3. Bušs M., 1973. Ietvarstādi mežsaimniecībā. Rīga: LatZTIZPI, 24 lpp.
4. Bušs M., Kāposts V., Sacenieks R., 1974. Meža mēslošana. Rīga: LatZTIZPI, 55 lpp.
5. Буш М. К., Варславанс Л. Я., Кариньш З. О., Берзиньш Ю. Ю., Пелсе Б. И., Берзиньш Д. П., Галактионов В. Ф., Булиньш А. З., Акмене Р. А., 1974. Лесопосадочный материал “Брика“. (Отв. ред. Буш М. К.) Рига: Зинатне, 135 с.
6. Bušs M., Vanags J., 1987. Latvijas meži. Rīga: Avots, 176 lpp.
7. Bušs M., 1995. Rīgas priede. Sērijas atb. red. I. Ziedonis. Rīga: Latvijas zinātnes un dialoga centrs, 79 lpp.

Avoti

• Enciklopēdija Latvijas daba. 6.sēj. Rīga, 1998. ISBN 9984-00-332-9
• Broks J. 2015. Bušs Miervaldis. A. Broks, J. Jansons (red.). Meža Enciklopēdija. 2. sēj. Rīga: Apgāds “Zelta grauds”, 213. lpp.
• Lagzdiņa V. 2001. Mežkopju Bušu dzimta. Rīga: V elements, 239 lpp.
• Putāne J., Āboliņa A., 2016. Bušs Miervaldis. Mežam veltīti mūži. Rīga: SIA Divpadsmit, 102. lpp.
• Lūse I., Kazāka R. Miervaldis Bušs. Manuskripts. 2024.