Melnējošā dedestiņa
Melnējošā dedestiņa jeb melnā dedestiņa (Lathyrus niger) ir daudzgadīgs tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Latvijā aug tuvu areāla ziemeļu robežai un ir reti sastopama. Pirmoreiz, nenorādot atradnes, Latvijas florā minēta 1791. gadā (Fischer, 1791). Suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā, Igaunijas un Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā.[1]
| Melnējošā dedestiņa Lathyrus niger ((L.) Bernh.) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Angiospermae) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Pākšaugi (Fabales) |
| Dzimta | Tauriņzieži (Fabaceae) |
| Ģints | Dedestiņas (Lathyrus) |
| Suga | Melnējošā dedestiņa (Lathyrus niger) |
| Iedalījums | |
|
Lathyrus niger subsp. niger Lathyrus niger subsp. jordani (Ten.) Arcang. | |
 Melnējošā dedestiņa Vikikrātuvē | |
Apraksts
labot šo sadaļuMelnējošai dedestiņai ir stāvs (ga 25—85 cm), augšdaļā zarots stublājs, kas augam piešķir vēdekļveida formu. Plūksnaini saliktas lapas ar 4—6 lapiņu pāriem, galā bez vītnes. Lapiņas ir eliptiskas līdz olveida, reti lineāras, 1—3 cm garas un 0,5—1,5 cm platas ar smailiem galiem. Pielapes lineāri lancetiskas.[1][2]
Ziedi (parasti 4—10) garā ķekarā lapu žāklēs. Garais kāts ziedkopu paceļ augstāk nekā lapas. Vainaglapas violeti sārtas, ziedēšanas beigās kļūst zilas. Zied jūnijā, jūlijā. Auglis ir 4—5 cm gara, melna pāksts ar aptuveni 10 apaļām sēklām.[1][2] Sēklu krāsa variē no olīvzaļas līdz brūnai. Tās ir indīgas, satur enzīmu, kas nomāc kolagēna sintēzi.[3]
Gan stublājs, gan lapas, žāvējot kļūst tumši brūnā, gandrīz melnā krāsā. Tā ir raksturīga īpašība sugas atšķiršanai no ārēji līdzīgās kalnu dedestiņas (L. linifolius) un pavasara dedestiņas (L. vernus). Melnējošai dedestiņai uz lapas kāta ir lielāks lapiņu skaits, nekā abām pārējām sugām.
Ekoloģija
labot šo sadaļuMelnējošās dedestiņas apputeksnē kamenes un bites. Mazāki kukaiņi zieda formas dēļ nespēj piekļūt nektāra izdalītājiem. Ziediem sākotnēji ir sarkana nokrāsa, pēc tam tie kļūst violeti un zili, līdz novīst netīri pelēcīgi zaļā krāsā. Tās svarīgākie apputeksnētāji vislabāk reaģē uz sarkano krāsu un savāc nektāru no sārtajiem ziediem, bet apputeksnētie zilie ziedi vairs neizdala nektāru un neinteresē bites. Krāsas izmaiņu cēlonis ir šūnu šķidruma pH reakcijas maiņa no skābas uz sārmainu.[4]
Uz auga lapām parazitē vairākas sēņu sugas: Synchytrium viride, Peronospora viciae, Uromyces fabae, Erysibe pisi, Erysibe polygoni un Microsphaera bäumleri.[5]
Izplatība un biotopi
labot šo sadaļuSuga izplatīta Eiropā un Rietumāzijā, galvenokārt mērenajos klimata apgabalos, taču atrodama arī Ziemeļāfrikā.[6]
Latvijā atsevišķi eksemplāri vai nelielas grupas sastopamas reti un nevienmērīgi. Suga konstatēta vairākās aizsargājamās dabas teritorijās, piemēram, Krustkalnu dabas rezervātā, Gaujas nacionālajā parkā, Ķemeru nacionālajā parkā, Abavas senlejā, Embūtes, Milzukalna, Tērvetes dabas parkos un citur.[1]
Tipiskais biotops ir platlapju meži vai lapkoku-skujkoku meži uz minerālaugsnēm (gārša, mistrājs, dižsils), mežmalas un krūmāji.[1][4]
Sistemātika
labot šo sadaļuPirmo reizi 1753. gadā sugas aprakstu ar nosaukumu Orobus niger publicēja Kārlis Linnejs. Vēlāk Johans Jakobs Bernhardi to nosauca par Lathyrus niger (L.) Bernh. Specifiskais sugas epitets niger vai latviešu valodā — melnējošā (arī melnā) ir atvasināts no tā, ka lapas izžūstot kļūst melnas.
Eiropā ir divas Lathyrus niger pasugas:
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Latvijas Sarkanā grāmata 3.sēj. Vaskulārie augi. Rīga: LU Bioloģijas institūts, 2003. 560. lpp. ISBN 9984-559-08-4
- ↑ 2,0 2,1 Melnējošā dedestiņa Lathyrus niger (L.) Bernh. Sugu enciklopēdija Latvijas daba. Skatīts: 2024.02.23.
- ↑ Lathyrus niger Herbal-organic.com Skatīts: 2024.02.23.
- ↑ 4,0 4,1 Black Pea Lathyrus niger. NatureGate. Skatīts: 2024.02.23.
- ↑ Gustav Hegi, Helmut Gams: Familie Leguminosae. In: Gustav Hegi: Illustrierte Flora von Mitteleuropa. 1. Auflage, Band IV, Teil 3, Verlag Carl Hanser, München 1964, S. 1572–1573.
- ↑ 6,0 6,1 Lathyrus niger Plants of the World Online. Royal Botanic Gardens, Kew. Skatīts: 2024.02.23.
- ↑ Werner Greuter, H. M. Burdet, G. Long: Med-Checklist. Band 4, Seite 121, Conservatoire et Jardin botaniques, Genève 1989, ISBN 2-8277-0154-5.