Mājas Viesis
„Mājas Viesis” (1856—1910, vecajā ortogrāfijā: Mahjas Weesis) bija populārs latviešu laikraksts, kas iepretī jau agrāk izdotajām "Latviešu Avīzēm" pauda pārliecību, ka tikai latvieši paši, nevis vācbaltiešu mācītāji, spēj veidot pilnvērtīgu savas tautas kultūru. „Mājas Viesa” darbība 1856.—1859. gadā deva impulsu tam, lai no maziem disidentu pulciņiem veidotos plaša tautas kustība, jo sākotnēji šis laikraksts publicēja nacionāli noskaņotus Tērbatas Universitātes latviešu studentus "Literārajos vakaros" nolasītos rakstus.
 | |
| Redaktors | Ansis Leitāns, Indriķis Laube, Pēteris Zālīte, Antons Benjamiņš |
|---|---|
| Dibināts | 1856 |
| Valoda | latviešu |
| Valsts |
Krievijas Impērija (Kurzemes un Vidzemes guberņas) |
| Pēdējais izdevums | 1910 |
Mūsdienās AS "Latvijas Avīze" izdod ilustrētu nedēļas žurnālu ar nosaukumu "Mājas Viesis".
Darbība
labot šo sadaļu
Rīgas grāmatizdevējs Ludvigs Hartungs, kura spiestuve atradās Mārstaļu un Kungu ielas stūrī Vecrīgā, pilnvaroja Ernstu Plātesu organizēt jaunu preses izdevumu latviešu valodā. Izdošanas atļauju īsi pirms Krimas kara beigām 1856. gada 15. janvārī parakstīja Krievijas imperators Aleksandrs II. Pirmais laikraksta numurs iznāca 1856. gada 2. jūlijā Plātesa dibinātajā firmā. 1856. gadā laikrakstā iespiesti 25 Jura Alunāna tautsaimniecībai veltītie raksti. Publicētie raksti radīja ietekmi uz izglītoto latviešu aprindām, kā rezultātā nacionālajai kustībai pievienojās Kaspars Biezbārdis un Bernhards Dīriķis, kas kļuva par aktīviem laikraksta līdzstrādniekiem.
Laikraksts nozīmīgs ar daudzām parādībām, kas latviešu presē bija vērojamas pirmo reizi: tas bija pirmais merkantilais izdevums latviešu periodikas vēsturē; tiek uzskatīts, ka tas aizsācis latviešu nacionālo avīžniecību; viens no pirmajiem izdevumiem, kas ieguva iznākšanas atļauju cenzūras reformu laikā; pirmais laikraksts arī tādā ziņā, ka tajā varas iestāžu apstiprinātajā programmā bija atļauta politisko ziņu publicēšana; Ansis Leitāns bija pirmais latvietis, kurš kļuva par latviešu laikraksta vadītāju; pirmais latviešu preses izdevums, kurā nepublicējās vācu mācītāji. Šī laikraksta darbība izsauca plašu valdošo aprindu neapmierinātību. 1860. un 1861. gadā notika pirmā atklātā uzskatu konfrontācija latviešu presē starp latviešu inteliģenci, kura publicējās „Mājas Viesī”, un daļu vācbaltiešu mācītāju, kuru uzskatus pauda „Latviešu Avīzes”. Iemesls tam bija „Mājas Viesī” publicētie jaunlatviešu B. Dīriķa, Jura Caunīša un Indriķa Alunāna raksti. Garīdznieku spiediena dēļ A. Leitāns mainīja laikraksta kursu, tādēļ Tērbatas studenti pārtrauca sakarus ar „Mājas Viesi” un publicējās "Pēterburgas Avīzēs". Redakcija atturējās risināt agrāro attiecību jautājumus, kas arī nebija iespējams cenzūras dēļ.
1900. gadā nedēļas laikraksta „Mājas Viesis” tirāža pieauga līdz 8000 eksemplāriem. Pētera Zālītes vadībā „Mājas Viesa” redakcija izdeva arī „Mājas Viesa Mēnešrakstu” (1895—1905).
Saturs
labot šo sadaļuTika publicēti raksti par tautas vēsturi, folkloru, kultūru, latviešu nacionālo literāro valodu, izveidojot latviešu literatūras kritikas tradīcijas. Latviešu lasītāji tika sistemātiski iepazīstināti ar citām zemēm un tautām. Tomēr galvenais „Mājas Viesa” nolūks bija celt latviešu pašapziņu. Tajā publicējās K. Valdemārs, J. Alunāns, K. Barons, V. Plūdonis, A. Deglavs, J. Poruks, J. Zeibolts, V. Eglītis u.c. Laikraksta veidošanā iesaistījās J. Caunīša Rīgas latviešu vakaru dalībnieki, arī Kurzemes un Vidzemes tautskolotāji.
Vēlāk laikraksts publicēja daudzus hrestomātiskus latviešu daiļliteratūras darbus — Raiņa "Uguns un nakts", Rūdolfa Blaumaņa noveles, Annas Brigaderes stāsti, Aspazijas, Jāņa Poruka, Viļa Plūdoņa u.c. oriģināldarbi.
Redakcija
labot šo sadaļuPirmais redaktors — līdz pat savai nāvei (1874) bija Ansis Leitāns, vēlāk I. Laube no 1874. līdz 1889. gadam, lai gan formāli redaktors bija izdevējs E. Plātess. No 1893. līdz 1903. gadam laikrakstu vadīja filosofs P. Zālīte. Redakcijā bija iesaistījušies pazīstami literāti — Aspazija, Blaumanis, Zeiferts. No 1907. līdz 1908. gadam laikraksta „Mājas Viesis” redaktors bija Antons Benjamiņš.[1]